Apmēram tai pašā laikā tas, kas dēvēja sevi par Pjankovu-Pitkeviču, piebrauca ormanī ar paceltu jumtu pie kāda klajuma Petrogradas pusē, samaksāja un aizsoļoja pa ietvi gar klajumu. Viņš atvēra vārtiņus dēļu žogā, pārgāja pāri pagalmam un pa sētas puses šaurajām trepēm uzkāpa piektajā stāvā. Ar divām atslēgām atvēra durvis, tukšā priekšnamā uz vienīgās naglas uzkāra mēteli un platmali, ienāca istabā, kur četri logi līdz pusei bija nosmērēti ar krītu, apsēdās uz izdiluša dīvāna un aizklāja seju rokām.
Tikai te, no ārpasaules nošķirtā istabā (pieblīvētā ar grāmatplauktiem un fizikas aparātiem), Pjankovs-Pitkevičs beidzot varēja ļauties briesmīgajam satraukumam, gandrīz vai izmisumam, kas viņu bija satricinājis kopš vakardienas.
Viņa rokas, piespiestas pie sejas, trīcēja. Viņš saprata, ka nāves briesmas vēl nav garām. Vienīgi kaut kādas nelielas iespējas runāja viņam par labu, no simta — deviņdesmit deviņas bija «pret». «Kāda neuzmanība, vai, kāda neuzmanība!» viņš čukstēja.
Ar gribas piepūli viņš beidzot pārvarēja savu satraukumu, sadunkāja netīru spilvenu, nogulās augšpēdu un aizvēra acis.
Viņa domas, kas bija briesmīgā sasprindzinājuma pārslogotas, atpūtās. Dažas nāves nekustībā pavadītas minūtes viņu atsvaidzināja. Viņš piecēlās, ielēja glāzē madeiru un izdzēra vienā malkā. Kad pār ķermeni pārplūda karsts vilnis, viņš sāka soļot pa istabu, ar metodisku nesteidzību meklēdams šīs nelielās glābšanās iespējas.
Pjankovs-Pitkevičs uzmanīgi atlocīja pie grīdas līstes vecas, atlupušas tapetes, izvilka no turienes plānu lapas un satina tās rullī. Paņēma no plauktiem dažas grāmatas un visu to kopā ar plāniem un fizikas aparātu daļām ielika čemodānā. Ik brīdi ieklausīdamies apkārtējos trokšņos, nonesa čemodānu lejā un vienā no tumšajiem malkas pagrabiem paslēpa to zem drazu kaudzes. Atkal uzkāpa savā istabā, izņēma no rakstāmgalda revolveri, apskatīja, iebāza bikšu kabatā.
Bija bez ceturkšņa pieci. Viņš atkal apgulās un smēķēja vienu papirosu pēc otra, sviezdams smēķu galus kaktā. «Tas nozīmē, ka viņi nav atraduši?» PjankovsPitkevičs gandrīz iekliedzās, nometa kājas no dīvāna un atkal sāka skraidīt pa istabas diagonāli.
Iestājoties krēslai, viņš uzvilka rupjus zābakus, apģērba buraudekla mēteli un izgāja no mājas.