Inženiera Garina hiperboloīds

110

— Nu, Ivan, kā ar veselību?

Šeļga noglāstīja zēna galvu. Ivans sēdēja pie viņa mazā piekrastes namiņā, pie loga, skatījās uz okeānu. Mājiņa bija uzcelta no piekrastes akmeņiem, apmesta ar gaišdzelteniem māliem. Aiz loga pa zilo okeānu, balti putodami, vēlās viļņi, sašķīda pret rifiem, pret vientuļā līcīša smilšaino krastu, kur dzīvoja Šeļga.

Ivanu atveda pusdzīvu ar gaisa kuģi. Šeļga darīja visu iespējamo, lai zēns izveseļotos. Ja salā nebūtu bijis pašu cilvēks, tad diez vai Ivans būtu palicis dzīvs. Viņa locekļi bija apsaldēti, pats apaukstējies, turklāt viņu no­spieda drūmas domas: bija noticējis cilvēkiem, pūlējies cik spēdams, bet kas iznāca?

— Man, biedri Šeļga, tagad ceļš uz Padomju Krie­viju ir slēgts, notiesās.

— Rimsties, muļķīt. Tu ne pie kā neesi vainīgs.

Gan sēdēdams krastā uz akmens, gan ķerdams krab­jus vai klaiņodams pa salu starp brīnumiem, kūsājošu darbu, svešiem rosīgiem cilvēkiem, Ivans ik pa brīžam ar skumjām acīm vērās uz rietumiem, kur okeānā grima spožā saules ripa, kur vēl tālāk aiz saules atra­dās Padomju Dzimtene.

— Laukā nakts, — viņš ierunājās klusā balsi, — pie mums Ļeņingradā — rīts. Biedrs Taraškins sadzērās tēju ar baltmaizi, aizgāja uz darbu. Krestovkas salas klubā drīvē laivas, pēc divām nedēļām uzvilks karogu.

Kad zēns atlaba, Šeļga sāka viņam uzmanīgi izskaid­rot radušos stāvokli un redzēja, tāpat kā savā laikā Ta­raškins, ka Ivans visu aptver jau pusvārdā un noskaņots nesamierināmi, padomju garā. Ja tikai negaustos pēc Ļeņingradas — būtu zelta puika.

— Nu, Ivan, — kādu dienu priecīgi teica Šeļga, — nu, Vaņuška, drīz sūtīšu tevi uz mājām.

— Paldies, Vasilij Vitaļjevič.

— Tikai vispirms vajadzēs izdarīt kādu darbiņu.

— Labprāt.

— Vai tu esi veikls kāpelētājs?

— Sibīrijā, Vasilij Vitaļjevič, rāpos piecdesmit metru augstos ciedros pēc čiekuriem, uzkāpsi — un zeme no turienes nav saredzama.

— Kad vajadzēs, pateikšu tev, kas darāms. Bez va­jadzības neblandies pa salu. Labāk pamakšķerē, ķer jū­ras ežus.