Inženiera Garina hiperboloīds

91

Piestātnes masts bija gatavs. No Zelta salas ziņoja, ka dirižablis izlidojis, neraugoties uz barometra drau­dīgo prognozi.

Visas šis pēdējās dienas Artūrs vedināja Mancevu uz vaļsirdīgu sarunu par viņa izcilajiem atklājumiem. Apsēdies uz lāvas tālāk no strādniekiem, viņš izvilka blašķi ar spirtu un lēja Mancevam klāt pie tējas.

Strādnieki gulēja uz grīdas, uz skuju cisām. Lāgu lāgiem kāds no viņiem piecēlās un piemeta pavardā ciedru stublājus. Liesmas apspīdēja nokvēpušās sienas, nogurušās, bārdainās sejas. Vējš auroja virs jumta.

Artūrs Levī centās runāt klusi, glāstaini, nomieri­noši. Bet Mancevs, šķiet, bija galīgi zaudējis prātu…

— Klausieties, Artūr Artūrovič, liekas, tā jūs sauca . .. Beidziet vērpt viltu. Mani dokumenti, manas formulas, mani dziļurbumu projekti, manas dienasgrā­matas ielodētas skārda kārbā un noslēptas drošā vietā . .. Es aizlidošu, tie paliks šeit, tos nedabūs neviens, pat Garins. Neatdošu, pat uzvilkts uz moku sola …

— Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič, jums ir da­rīšanas ar godīgiem cilvēkiem.

— Es nemaz neesmu tāds muļķis. Garinam vajadzī­gas manas formulas … Bet man vajadzīga mana dzī­vība. Es gribu katru dienu mazgāties smaržīgā vannā, smēķēt dārgu tabaku, dzert labu vīnu … Es ielikšu zo­

bu§ un košļāšu trifeļus … Es arī alkstu slavas! Es esmu to pelnījis! … Lai nelabais jūs parauj ar visu Garinu …

— Nikolaj Hristoforovič, Zelta salā jūs dzīvosiet kā ķeizars . ..

— Nemelsiet niekus. Es pazīstu Garinu … Viņš mani neieredz, tāpēc ka Garins pats ir mana izdoma . .. Bez manis no viņa būtu iznācis vienkārši sīks blēdis .. . Jūs vedīsiet ar dirižabli manas dzīvās smadzenes, nevis burtnīcas ar manām formulām.

Ivans Gusevs, sasprindzinājis dzirdi, klausījās šo sa­runu fragmentus. Naktī, kad bija pabeigts piestātnes masts, viņš aizrāpoja pa lāvu pie Manceva, kas gulēja ar vaļējām acīm, un čukstēja viņam pie pašas auss:

— Nikolaj Hristoforovič, spļauj viņiem virsū. Brauk­sim labāk uz Ļeņingradu … Mēs ar Taraškinu lutināsim jūs kā mazu bērnu … Zobus ieliksim.. . Dabūsim labu dzivojamo platību, — kāpēc jums jāpiņķējas ar bur­žujiem …

— Nē, Vaņka, es esmu pazudis cilvēks, mani moka pārāk neapvaldītas vēlēšanās, — atbildēja Mancevs, vēr­damies griestos, kur no baļķu starpām nokarājās nokvē­pušu sūnu kušķi. — Septiņus gadus zem šā nolādētā jumta plosījās mana fantāzija … Es negribu gaidīt vairs nevienu dienu …

Ivans Gusevs jau sen noskārta, kas tā par «franču ekspedīciju», viņš uzmanīgi klausījās, vēroja un izdarija savus secinājumus.

No Manceva viņš tagad neatkāpās ne soli un šai pēdējā naktī negulēja: kad acis sāka lipt ciet, viņš bāza degunā putna spalvu vai knieba sev, kur vairāk sāp.

Gaismai austot, Artūrs Levī sapicis uzvilka puskažoku, aptina ap kaklu šalli un aizgāja uz radiostaciju, tā atradās turpat blakus, zemnīcā. Ivans nenovērsa acu no Manceva. Tiklīdz Artūrs Levī bija izgājis, Mancevs aplaida skatienu visapkārt — vai visi aizmiguši — pie­sardzīgi nolīda no lāvas, aizlavījās uz mājokļa tumšo kaktu, pacēla galvu. Bet laikam viņa acis labi nerādīja, viņš atgriezās, iemeta pavardā darvēkšņus. Kad uguns iedegās, atkal devās uz kaktu.

Ivans atskārta, uz ko Mancevs skatās, — kaktā, tur, kur krustojās guļbūves baļķi, griestos starp pārseguma

sijām melnoja sprauga, sūnas bija izplēstas. Tas arī da­rīja Mancevu nemierīgu … Pastiepies uz pirkstgaliem, viņš norāva no zemajiem griestiem melno sūnu kušķus un krekšķinādams aizbāza ar tiem spraugu.

Ivans aizmeta spalviņu, ar kuru bija kutinājis de­gunu, pagriezās uz sāniem, pārvilka pār galvu segu un tūdaļ aizmiga …

Sniega vētra nerimās. Jau otru dienu milzīgais diri­žablis karājās virs klajuma, pietauvots ar priekšgalu pie piestātnes masta. Masts liecās un čīkstēja. Cigārveidīgais ķermenis šūpojās, un, skatoties no apakšas, likās, ka gaisā pacēlusies metala liellaiva. Apkalpe tik tikko jau­dāja attīrīt no sniega gaisa kuģa bortus.

Kapteinis, izliecies no gondolas, sauca Artūram Levī, kas stāvēja apakšā:

— Hallo! Artūr Artūrovič, kāda velna pēc! Vajag lidot prom . . . Cilvēkiem vairs nav spēka.

Levī atbildēja caur zobiem:

— Es vēlreiz runāju ar salu. Zēnu pavēlēts atvest, lai tas maksātu ko maksādāms.

— Masts neizturēs . ..

Levī tikai paraustīja plecus. Galvenais, protams, ne­bija zēns. Ivans šonakt bija pazudis. To neviens pat ne­pamanīja. Pietauvoja dirižabli, kas parādījās rītausmā un ilgi riņķoja sniega mākoņos virs klajuma. Izkrāva pārtiku (Artūra Levī ekspedīcijas strādnieki paziņoja, ka gadījumā, ja viņi nesaņems pietiekamu daudzumu pārtikas un naudas prēmijas, tad uzšķērdīs dirižablim vēderu ar piroksilīna spridzekli.) Uzzinājis, ka zēns ir pazudis, Artūrs Levī atmeta ar roku:

— Nav svarīgi.

Taču notikumi ņēma daudz nopietnāku virzienu.

Mancevs pirmais iekāpa gaisa kuģa gondolā. Pēc brīža, par kaut ko noraizējies, nokāpa zemē pa alumīnija kāpnītēm un aizkluburāja uz ziemas mītni. Tūdaļ no turienes atskanēja viņa izmisīgie bļāvieni. Mancevs kā plēsts izdrāzās no sniega mākoņiem, vicinādams rokas:

— Kur mana skārda kārba? Kas paņēmis manus papīrus? … Tu, tu nozagi, nelieti!

Viņš sagrāba Levī aiz apkakles, sapurināja ar tadu spēku, ka tam nolidoja cepure.

Šaubu nebija: nenovērtējamās formulas, to, pēc ka atlidojis šurp dirižablis, aiznesis nolādētais zeņķis. Man­cevs plosījās kā ārprātīgs.

— Mani papīri! Manas formulas! Cilvēka smadzenes vairs nav spējīgas to atjaunot!…Ko es nodošu Garinam? Esmu visu aizmirsis! . ..

Levī nekavējoties lika dzīties paka] zēnam. Cilvēki kurnēja. Tomēr daži paklausīja. Mancevs aizveda viņus uz Šaitana akmens pusi. Levī palika pie gondolas, grauz­dams nagus. Pagāja ilgs laiks. Divi gūstītāji atgriezās.

— Tur tā puteņo, ka ne soli paspert. ..

— Kur jūs likāt Mancevu? — iebrēcās Levī.

— Kas viņu zina … Noklīda …

— Sameklējiet Mancevu. Sameklējiet zēnu … Par katru desmit tūkstošus zeltā.

Mākoņi satumsa. Nāca virsū nakts. Vējš pieņēmās. Kapteinis atkal draudēja pārgriezt tauvas un aizlidot pie velna.

Beidzot no Šaitana akmens puses redzēja nākam garu vīru piesnigušā zvērādu kažokā. Viņš nesa uz rokām Ivanu Gusevu. Levī metās pie atnācēja, norāvis cimdu, iebāza roku zēnam zem kažociņa. Ivans likās aizmidzis, viņa sastingušās rokas cieši spieda pie krūtim nelielu skārda kārbu ar Manceva dārgajām formulām.

— Dzīvs, dzīvs, tikai mazliet sastindzis, — noteica garais virs, pašķirdams platā smaidā ar sniegu pieputi­nāto bārdu. — Atdzīvosies. Vai nest augšā? — Un, ne­sagaidījis atbildi, aiznesa Ivanu uz gondolu.

— Nu, kas ir? — kapteinis sauca no augšas. — Li­dojam?

Artūrs Levī nenoteikti pavērās uz viņu.

— Vai lidojumam viss sagatavots?

— Tieši tā, — kapteinis attrauca.

Levī vēlreiz pagriezās uz Šaitana akmens pusi, kur kā blīva siena no sadrūmušajiem mākoņiem gāzās, vir­puļoja sniegs. Galu galā svarīgākais, lai dirižablī būtu formulas.

— Lidojam! — viņš uzsauca, uzlēkdams uz alumī­nija kāpnītēm. — Zēni, laidiet vaļā galus …

Levī atvēra vēderainās durvis un iekāpa gondolā. Piestātnes mastā sāka griezt pušu kaņepāju trosi, kas turēja kuģi. Pakšķēdami ierūcās motori. Sāka griezties propelleri.

Šai brīdī, puteņa nests, no sniega virpuļiem izskrēja Mancevs. Vējš bija sacēlis stāvus viņa matus. Izstiep­tās rokas tvēra kuģa gaistošo apveidu …

— Pagaidiet! . . . Pagaidiet! … — Mancevs sauca ķērkstošā balsī. Kad gondolas alumīnija kāpnītes bija jau metru virs zemes, viņš ieķērās apakšējā pakāpienā. Vairāki strādnieki satvēra viņu aiz kažoka, lai atrautu nost. Mancevs atgrūda tos ar kājām. Kuģa metala grīda šūpojās. Pakšķēja motori. Nikni rēca propelleri. Kuģis cēlās augšup — mutuļojošos sniega mākoņos.

Mancevs iekrampējās kā ērce apakšējā pakāpienā. Viņu ātri cēla augšup … No lejas varēja redzēt, kā viņa izplestās kājas, plandošās kažoka stērbeles aiztrauca padebešos.

Cik tālu viņš aizlidoja, kādā augstumā atrāvās un nokrita — lejā stāvošie to vairs neredzēja.