Inženiera Garina hiperboloīds

57

Acis Šeļgam bija aizsietas ar lakatu. Uz pleciem uz­mests ādas mētelis. Viņš sajuta siltumu, kas plūda no pavarda, viņam sāka trīcēt kājas. Garins pastūma ķebli. Šeļga tūdaļ apsēdās, nomezdams uz ceļgaliem ģipša roku.

Ģenerālis un abi virsnieki tā blenza uz viņu, ka, šķiet, pietiktu pakustināt pirkstu, piemiegt ar aci — un no cil­vēka pat kauli nepaliktu pāri. Bet Garins nedeva zīmi. Paplikšķinājis Šeļgām pa ceļgalu, viņš jautri ierunājās:

— Seit jums nekā netrūks. Jūs atrodaties pie cienī­jamiem ļaudīm, viņiem labi samaksāts. Pēc kādām die­nām es jūs atbrīvošu. Biedri Šeļga, dodiet goda vārdu, ka jūs nemēģināsiet bēgt, plosīties, pievērst policijas uz­manību.

Seļga noraidoši papurinaja nodurto galvu. Garins no­liecās pie viņa:

— Citādi būs grūti apsolīt, ka jums tiks sagādātas visas ērtības … Nu, dosiet?

Seļga ierunājās gausā, klusinātā balsī:

— Dodu komunista vārdu… (Āda uz ģenerāla skū­tās galvas tūdaļ savilkās pie uzacīm, virsnieki aši saska­tījās, ļauni nosmīnēja.) Dodu komunista vārdu — no­galināt jūs, Garin, pie pirmās izdevības… Dodu vārdu atņemt jums aparātu un aizvest to uz Maskavu … Dodu vārdu, ka divdesmit astotajā …

Garins neļāva viņam izrunāt līdz galam. Satvēra pie rīkles …

— Klusē … Idiots! .. . Ārprātīgais! …

Pagriezās un — pavēloši:

— Virsnieku kungi, bridinu jūs, šis cilvēks ir ļoti bīstams, viņu vajā uzmāciga ideja …

— Es jau saku, — vislabak turēt viņu vīna pa­grabā, — norēcās ģenerālis. — Aizvest gūstekni. ..

Garins pamāja ar bārdiņu. Virsnieki satvēra Šeļgu, izgrūda pa sāndurvim un aizvilka uz pagrabu. Garins sāka vilkt rokās automobilistu cimdus.

— Naktī uz divdesmit devīto es būšu šeit. Trīsdes­mitajā jūsu augstība varēs pārtraukt eksperimentus truškopībā, nopirkt pirmās klases kajīti transatlantijas tvai­koni un dzīvot, cepuri kuldams, kaut vai Piektajā avēnijā Ņujorkā.

— Sim kuces bērnam būtu vajadzīgi kādi doku­menti, — ieminējās ģenerālis.

— Lūdzu, jebkuru pasi pēc izvēles.

Garins izvilka no kabatas ar aukliņu pārsietu vīstokli. Tie bija Fonteneblo mežā Šeļgām nolaupītie dokumenti. Aiz nevaļas viņš vēl nebija tajos ielūkojies.

— Tās acim redzot ir man sagatavotās pases. Tāl­redzīgi … Saņemiet, jūsu augstība …

Garins nometa uz galda pases grāmatiņu un, turpi­nādams rakņaties kabatas portfelī, par kaut ko ieintere­sējās, piegāja tuvāk lampai. Uzacis viņam saraucās.

— Va velns! — Un viņš metās uz sāndurvim, pa ku­rām nupat tika izvilkts Šeļga.

Šeļga gulēja uz akmens grīdas nolikta matrača. Pet­rolejas kvēpeklis apgaismoja spraišļoto pagrabu, tukšās mucas, zirnekļtīklu biezokņus. Garins kādu brīdi meklēja ar acīm Šeļgu. Stāvēdams viņa priekšā, kodīja lūpas.

— Es biju nesavaldīgs, nedusmojieties, Šeļga. Do­māju, ka mēs tomēr atradīsim kopīgu valodu. Vienosi­mies. Vai gribat?

— Pamēģiniet.

Garins runāja pieglaimīgi, gluži citādi nekā pirms desmit minūtēm. Šeļga kļuva uzmanīgs. Tomēr šai naktī pārdzīvotais satraukums, vēl aizvien visā ķermenī dūco­šās iemidzinošās gāzes paliekas un sāpes rokā mazināja viņa uzmanību. Garins apsēdās uz matrača. Uzsmēķēja. Viņa seja šķita domīga, un viņš pats — labvēlīgs, ap­garots …

«Kas blēdim aiz ādas? Kas aiz ādas?» domāja Šeļga, viebdamies galvas sāpēs.

Garins apņēma ceļgalu, uzsmēķēja papirosu, pacēla acis pret spraišļotajiem griestiem.

— Redziet, Šeļga, vispirms jums jāielāgo, ka es nekad nemeloju… Varbūt aiz nicinājuma pret cilvēkiem — bet tas nav svarīgi. Tātad: Rollings ar saviem miljardiem man vajadzīgs līdz zināmam laikam, un tikai… Tāpat kā es esmu vajadzīgs Rollingam … To viņš, liekas, jau ir sapratis, neraugoties uz stulbumu … Rollings atbrau­cis šurp, lai kolonizētu Eiropu. Ja viņš to neizdarīs, viņš pārsprāgs savā Amerikā ar visiem miljardiem. Rollings ir dzīvnieks, viss viņa uzdevums — trenkties uz priekšu, badīt, midīt. Fantāzijas viņam nav ne par grasi. Vienī­gais mūris, pret kuru viņš var sadragāt pauri, — tā ir Padomju Krievija. Viņš to saprot, un viss viņa trakais niknums vērsts pret jūsu dārgo tēvzemi … Pats sevi par krievu neuzskatu (viņš steidzīgi piemetināja), esmu kosmopolīts[18] …

— Kā tad citādi, — ar nicīgu smaidu noteica Šeļga.

, — Mūsu savstarpējās attiecības ir šādas: līdz zinā­mam laikam mēs strādājam kopā …

— Līdz divdesmit astotajam …

Garins aši, ar spīdošām acīm, ar humoru palūkojās uz Šeļgu.

— Jūs to aprēķinājāt? Pēc avīzēm?

— Varbūt…

— Labi … Lai arī līdz divdesmit astotajam. Pēc tam mēs neizbēgami iekodīsimies viens otram rīklē… Ja virsroku ņems Rollings — Padomju Krievijai tas būs divtik bīstami: mans aparāts atradīsies viņa rokās, un tad cīnīties ar viņu jums būs ārkārtīgi grūti … Tātad, biedri Šeļga, pavadīdami nedēļu kaimiņos ar zirnekļiem, jūs ārkārtīgi, neizmērojami palielināsiet manas uzvaras iespēju.

Šeļga aizvēra acis. Garins sēdēja viņam pie kājām un smēķēja īsiem vilcieniem. Šeļga ierunājās:

— Kāda joda pēc jums vajadzīga mana piekrišana? Jūs arī bez piekrišanas noturēsiet mani šeit, cik uziet. Sakiet atklāti, kas jums vajadzīgs …

— Jau sen tā būtu … Bet jūs — komunista vārds … Nudien, pirmīt jūs mani sāpīgi aizskārāt, sirds apskrē­jās … Tagad jūs, šķiet, sākat apjēgt. Mēs ar jums esam ienaidnieki, tas tiesa … Bet mums ir jāstrādā kopā … No jūsu redzes viedokļa, es esmu izdzimtenis, vislielākais individuālists … Es, Pjotrs Petrovičs Garins, pateicoties spēkiem, kas mani radījuši, ar manām smadzenēm — ne­smaidiet, Šeļga, — ar ģeniālām smadzenēm, jā, jā, ar neizkvēlotām kaislībām, no kurām man pašam kļūst smagi un baigi, ar manu alkatību un bezprincipialitāti, es nostādu sevi pretī, burtiski — nostādu sevi pretī visai cilvēcei.

— Eh tu! — noteica Šeļga. — Ir gan maita …

— Gluži pareizi: «Eh tu maita», jūs mani sapratāt. Es esmu baudkārs, visus savas dzīves mirkļus es cenšos veltīt izbaudai. Es neprātīgi steidzos ātrāk tikt galā ar Rollingu, jo zaudēju šos dārgos mirkļus. Jūs — tur, Krievijā, karojoša, materializēta ideja. Man nav nekādas idejas, apzināti, reliģiozi ienīstu katru ideju. Es no­spraudu sev mērķi: radīt tādus apstākļus (sīkumos neie­laidīšos, negribu jūs nogurdināt), sagādāt tādas

pārmērības, ka Semiramidas dārzi un visa cita austrumu greznība liktos bērnišķīga niekošanās salīdzinājumā ar manu paradīzi. Man kalpos visa zinātne, visa industrija, visa māksla. Šeļga, jūs saprotat, ka es jūsu dzimtenei esmu attāls un visai fantastisks drauds. Rollings turpretī ir konkrēts, tuvs un briesmīgs drauds. Tāpēc lidz zinā­mam punktam mums jāiet kopā, līdz tam laikam, kamēr Rollings nebūs samits. Vairāk es neprasu.

— Kādā veidā būtu jāizpaužas manai palīdzībai? — Šeļga novilka caur zobiem.

— Jums jādodas nelielā izbraukumā pa jūru.

— Citiem vārdiem, jūs gribat paildzināt manu gūst­niecību?

— Jā.

— Ko jus dosiet par to, lai es nepasauktu palīga pirmo policistu, kad jūs vedīsiet mani uz jūru?

— Jebkuru summu.

— Man nevajag nekādas summas.

— Smalki, — noteica Garins un patrinās uz matrača. — Bet mana aparāta modelis jūs apmierinātu? (Šeļga iešņācās.) Neticat? Piekrāpšu, neatdošu? Nu padomā­jiet — piekrāpšu vai ne? (Šeļga paraustīja plecu.) Re nu … Aparāta ideja ir vienkārša līdz nejēdzībai … Ne­kādiem spēkiem es nevarēšu ilgi saglabāt tās noslēpumu. Tāds ir ģeniālu izgudrojumu liktenis. Pēc divdesmit astotā visās avīzēs būs aprakstīta infrasarkano staru darbība, un vācieši, noteikti vācieši, tieši pēc pusgada uz­būvēs gluži tādu pašu aparātu. Es ne ar ko neriskēju. Ņemiet modeli, vediet to uz Padomju Krieviju. Jā, starp citu, pie manis atrodas jūsu pases un papīri … Lūdzu, man tie vairs nav vajadzīgi… Piedodiet, ka es tajos parakājos. Esmu briesmīgi ziņkārīgs … Kas tas par te­tovēto zēnu šai fotogrāfijā?

— Kāds bezpajumtnieks, — tūdaļ atbildēja Šeļga, caur galvas sāpēm atskārzdams, ka Garins tuvojas pa­šam galvenajam, kādēļ nokāpis pagrabā.

— Uzņēmuma otrajā pusē atzimēts pagājušā mēneša divpadsmitais datums, tātad jūs fotografējāt zēnu īsi pirms aizbraukšanas?… Un fotogrāfiju paņēmāt līdz, lai parādītu .man? Vai Ļeņingradā to nevienam neesat rādījis?

-— Nē, — Šeļga novilka caur zobiem.

— Kur likāt zēnu? Tā, tā, nemaz nepamanīju — tepat vārds uzrakstīts — Ivans Gusevs. Airēšanas klubā, šķiet, esat fotografējuši, uz terases? Pazīstu, redzētas vietas … Ko tad zēns jums pastāstīja? Vai Mancevs dzīvs?

— Dzīvs.

— Vai viņš atrada to, ko viņi tur meklēja?

— Liekas, atrada.

— Re nu, es vienmēr ticēju Mancevam.

Garins bija izvēlējies pareizu taktiku. Šeļgam bija tā iekārtotas smadzenes, ka viņš nekādi nespēja melot — aiz riebuma un vēl tāpēc, ka melošanu ari cīņā uzskatīja par lētu spēli. Pēc brīža Garins jau zināja, kā Ivans nokļuvis Airēšanas klubā un ko stāstījis par Manceva darbiem.

— Tātad, — Garins piecēlās, jautri saberzēja rokas, — ja naktī uz divdesmit devīto mēs brauksim automobilī, aparāta modelis būs mums līdz, jūs norādīsiet jebkuru vietu, kur mēs aparātiņu uz laiku paslēpsim … Nu, vai jūs apmierina šāda garantija? Piekrītat?

— Piekritu.

— Vai necentīsieties mani nonāvēt?

— Tuvākajā laikā — ne.

— Es pavēlēšu novietot jūs augšā, šeit pārāk mitrs, — veseļojieties, dzeriet, ēdiet pēc sirds patikas.

Garins piemiedza ar aci un izgāja.