Taču uz «Arizonas» borta notikumi risinājās ne gluži tā, kā domāja Rollings. Viņš atcerējās Zoju gudru, mierīgi apdomīgu, vēsu. uzticīgu. Viņš zināja, ar kādu nicinājumu Zoja izturējās pret sievišķīgām vājībām. Viņa saprāts nevarēja pieļaut, ka varētu ieilgt Zojas aizraušanās ar šo nabadzīgo klaidoni, bandītu Garinu. Izklaidēšanās braucienam pa Vidusjūru jāapskaidro viņas prāts.
Zoja tiešām bija kā murgos, kad Havrā uzkāpa uz jahtas. Dažas dienas okeāna vientulībā viņu nomierināja. Viņa atmodās, dzīvoja un iemiga, zilas gaismas apņemta, visapkārt šļakstēja ūdens, mierīgi kā pati mūžība šalkoja viļņi. Sadrebēdama aiz riebuma, viņa atcerējās netīro istabu un Lenuāra līķi ar atņirgtiem zobiem, stiklainām acīm, verdoši dūmaino joslu pār Pīļknābja krūtīm, miklo pļaviņu Fonteneblo mežā un Rollinga negaidītos šāvienus, it kā viņš šautu uz traku suni . ..
Tomēr viņas prāts neapskaidrojās. kā bija cerējis Rollings. Nomodā un miegā viņai plaiksnījās brīnišķīgas salas, marmora pilis, kuru kāpnes iesniecās okeānā … Skaistu cilvēku pūlis, muziķa, plivojoši karogi… Un viņa — šis fantastiskās pasaules pavēlniece …
Sapņi un vīzijas zvilni zem zilā nojūma bija turpinājums sarunai ar Garinu Vildatirā (stundu pirms slepkavības). Visā pasaulē tikai viens cilvēks, Garins, tagad viņu saprastu. Bet ar Garinu saistījās arī Lenuāra stiklainās acis un Gastona Pīļknābja plati atplestā, briesmīgā mute.
Tāpēc Zojai pamira sirds, kad radioaustiņās pēkšņi iesprakšķējās Garina balss… Kopš tā laika viņa katru dienu izsauca Garinu, lūdzās, draudēja. Viņa gribēja redzēt to un baidījās. Tas rēgojās viņai kā melns plankums jūras un debess spodrajā zilgmē . .. Viņai vajadzēja pastāstīt Garinam par nomoda sapņiem. Pavaicāt, kur ir
apsolītā olivīna josla? Zoja skraidīja pa jahtu, dzīdama izmisumā kapteini Jansenu un viņa palīgu.
Garins atbildēja:
«… Gaidi. Būs viss, ko tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Iekāro, plosies neprātā — tas ir labi. Tāda tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas.»
Tāds bija Garina pēdējais radioziņojums, kuru tāpat uztvēra Rollings. Šodien Zoja gaidīja atbildi uz pieprasījumu — tieši kurā dienā Garins jāgaida uz jahtas? Viņa izgāja uz klāja un atbalstījās ar elkoņiem pret margām. Jahta tikko kustējās. Vējš aprima. Austrumos kāpa augšup vēl neredzamās zemes garojumi, un virs Vezuva stāvēja pelēks dūmu stabs.
Uz komandtiltiņa Jansens nolaida roku ar binokli-, un Zoja juta, ka kapteinis kā apburts raugās uz viņu. Un kā lai tas neraudzītos, kad visi debess un ūdens brīnumi bija radīti vienīgi tāpēc, lai par tiem tīksminātos Lamola kundze — pie margām virs pienaini zilga bezdibeņa.
— Panāciet šurp, Jansen.
Kapteinis pienāca, mīksti un plati sperdams soļus pa karsto klāju.
— Jansen, vai jūs nedomājat, ka esmu ārprātīga?
— Tā es nedomāju, Lamola kundze, un nekad nedomāšu, lai ko jūs man pavēlētu.
— Pateicos. Es ieceļu jūs par dievišķīgās Zojas ordeņa komandoru.
Jansens nomirkšķināja gaišās skropstas. Pēc tam pielika roku pie cepures. Nolaida roku un vēlreiz nomirkšķināja. Zoja iesmējās, viņas lūpas izstiepās smaidā.
— Jansen, radušās iespējas piepildīt visneticamākās vēlēšanās… Visu, ko var sagudrot sieviete tik tveicīgā dienvidū … Bet vajadzēs cīnīties …
— Tieši tā, cīnīties, — attrauca Jansens.
— Cik mezglu stundā nobrauc «Arizona»?
— Lidz četrdesmit.
— Kādi kuģi to var panākt atklātā jūrā?
— Pavisam nedaudzi .. .
— Varbūt mums dzīsies pakaļ un mums nāksies ilgāku laiku bēguļot.
— Pavēlēsiet uzņemt pilnu krājumu šķidrās degvielas?
— Jā. Konservus, dzeramo ūdeni, šampanieti… Kapteini Jansen, mēs dodamies ļoti bīstamā pasākumā.
— Tieši tā, doties bīstamā pasākumā.
— Bet, ievērojiet, esmu pārliecināta par uzvaru …
Nosita pusvienu… Zoja iegāja radiotelegrafa ka-
binē. Apsēdās pie aparāta. Viņa pieskārās radiouztvērēja slēdzim. No tālienes atplūda dažas fokstrota taktis.
Saraukusi uzacis, viņa vērās hronometrā. Garins klusēja. Viņa atkal sāka grozīt kloķiti, pūlēdamās savaldīt drebošos pirkstus.
… Nepazīstama, gausa balss ierunājās krieviski pie pašas auss:
«… Ja jums dārga … dzīvība … piektdien izkāpiet Neapolē … viesnicā «Splendid», gaidiet ziņas līdz sestdienas pusdienai.»
Tas bija nobeigums kādai frāzei, kas tika raidīta uz garajiem viļņiem četri simti divdesmit viens, tas ir, no stacijas, kuru visu šo laiku lietoja Garins.