Inženiera Garina hiperboloīds

97

— Kungi, mūsu darbā iestājies vissatraucošākais posms. Es gaidīju to un esmu sagatavojies, bet tas, pro­tams, nemazina briesmas. Mēs tiekam bloķēti. Nupat sa­ņēmu radiogramu: divus mūsu kuģus, kas veda veiddzelzi šahtas nostiprināšanai, konservus un saldētu jēra gaļu, aizturējis amerikāņu kreiseris un uzlicis prīzi. Tas nozīmē — sācies karš. Kuru katru brīdi gaidāms ofi­ciāls pieteikums. Viens no maniem tuvākajiem mērķiem ir karš. Taču tas sākas agrāk, nekā man vajadzīgs. Kon­tinentā pārāk nervozē. Es paredzu, kā viņi rīkosies: viņi baidās no mums, viņi centīsies mūs nomērdēt badā. Jūsu zināšanai: pārtikas salā pietiks divām nedēļām, nerē­ķinot ganāmpulkus. Sais četrpadsmit dienās mums va­jadzēs pārraut blokādi un atvest konservus. Uzdevums ir grūts, bet izpildāms. Turklāt mani aģenti, kas uzrādīja Rollinga čekus, ir arestēti. Naudas kasē mums nav. Trīssimt piecdesmit miljoni dolāru iztērēti līdz pēdējam centam. Pēc nedēļas mums jāmaksā algas, ja norēķinā­simies ar čekiem, strādnieki sadumposies un apstādinās hiperboloīdus. Tātad septiņu dienu laikā mums jā­sadabū nauda.

Sēde notika mijkrēslī vēl nepabeigtajā Garina kabi­netā. Piedalījās Cermaks, inženieris Sefers, Zoja. Šeļga un Rollings. Garins, kā vienmēr briesmu un garīga sprie­guma brižos, runāja ar sminu. šūpodamies uz papēžiem, sabāzis rokas kabatās. Zoja vadīja apspriedi, turēdama roka āmurīti. Cermaks, sīciņš, nervozs, ar iekaisušām acīm. nokrekšķinājies teica:

— Otrs Zelta salas likums skan: neviens nedrīkst ielūkoties hiperboloida konstrukcijas noslēpumā. Ikviens, kas pieskāries kaut vai hiperboloida ārējam apvalkam, sodāms ar nāvi.

— Jā, — Garins apstiprināja, — tāds ir likums.

— Lai sekmīgi tiktu galā ar jūsu aprādītajiem pa­sākumiem, būs vienlaicīgi jāizmanto vismaz tris hiper­boloīdi: viens naudas sagādei, otrs blokādes pārrauša­nai, trešais salas aizsardzībai. Jums vajadzēs piešķirt diviem saviem palīgiem izņēmuma stāvokli.

Iestājās klusums. Vīrieši sekoja cigāru dūmiem. Rol­lings citigi ostīja pīpi. Zoja pagrieza galvu pret Garinu. Viņš teica:

— Labi. (Vieglprātīgs žests.) Publicējiet. Otrais li­kums izņēmuma kārtā nav attiecināms uz diviem cilvē­kiem šai salā: uz Lamola kundzi un …

Garins jautri pārliecās par galdu un uzsita Šeļgām uz pleca:

— Viņam, Šeļgām, kā otram uzticu aparāta noslē­pumu …

— Jūs esat kļūdījies, biedri, — atbildēja Šeļga, no­ņemdams roku no pleca, — es atsakos.

—' Iemesls?

— Man nav jādod paskaidrojumi. Padomājiet — pats uzminēsiet.

— Es uzdodu jums iznīcināt amerikāņu floti.

— Jauks darbiņš, nav ko teikt. Nevaru.

— Kāpēc, velns parāvis?

— Kāpēc? . . . Tāpēc, ka ceļš slidens …

— Pielūkojiet, Šeļga.

— Lūkojos …

Garinam bārdiņa paslējās, pazibēja zobi. Viņš saval­dījās. Klusi noprasīja:

— Jums ir kas aiz ādas?

— Mana līnija, Pjotr Petrovič, ir atklāta. Es neko ne­slēpju.

Šī īsā saruna norisa krieviski. Neviens, izņemot Zoju, to nesaprata.

Šeļga atsāka vilkt ķeburus uz papīra lapas. Garins teica:

— Tātad pie hiperboloīdiem norīkoju vienu palīgu — Lamola kundzi. Ja jums nekas nav pretī, cienītā kun­dze, «Arizona» gatava braucienam, no rīta jūs varat do­ties okeānā …

— Kas man jādara okeānā? — Zoja pavaicāja.

— Jāaplaupa visi kuģi, kurus sastapsiet uz Transpacifika līnijām. Pēc nedēļas mums jāmaksā strādnie­kiem.