Inženiera Garina hiperboloīds

5.

Vasarnīca nīkulīgā bērzu birztalā likās neapdzī­vota — lievenis sapuvis, logi aizslēģoti un aizsisti ar dē­ļiem. Mezonīnā izdauzītas rūtis, mājas stūri zem notek­cauruļu atliekām apauguši ar sūnām, zem palodzēm kuploja balandas.

— Jums taisnība — tur kāds dzīvo, — Šeļga teica, ap­lūkojis vasarnīcu no kokiem, pēc tam piesardzīgi apgāja tai apkārt. — Šodien šeit bijuši . . . Bet kāda velna pēc viņiem bija jālien pa logu? Taraškin, panāciet šurp, te no­ticis kas nelāgs!

Viņi ātri piegāja pie lieveņa. Uz tā bija redzamas zā­baku pēdas. Pa kreisi no lieveņa iešķībi karājās svaigi norauts slēģis. Logs atvērts uz iekšpusi. Zem loga mik­lās smiltīs — atkal zābaku nospiedumi. Pēdas lielas, acīm redzot smaga cilvēka pēdas, un otras — mazākas, šau­ras, ar purngaliem uz iekšu.

— Uz lieveņa citu apavu pēdas, — Šeļga sacīja.

Viņš ielūkojās pa logu iekšā, klusi iesvilpās, pasauca:

— Hei, onkulīt, jums logs vaļā, skaties, ka neaizstiepj ko prom!

Neviens neatbildēja. No pustumšās istabas plūda ne­patīkama saldena smaka.

Šeļga pasauca skaļāk, uzkāpa uz palodzes, izvilka re­volveri un klusi ielēca istabā. Aiz viņa ierāpās arī Ta­raškins.

Pirmā istaba bija tukša, zem kājām mētājās sadauzīti ķieģeļi, apmetuma gabali, avīžu driskas. Puspievērtas durvis veda uz virtuvi. Te uz plīts, zem aprūsējuša dūmtvera, uz galdiem un ķebļiem stāvēja prīmusi, porcelāna tīģeļi, stikla un metala retortes, bundžas un cinka kas­tes. Viens no prīmusiem izdegdams vēl šņāca.

Šeļga atkal pasauca: «Hei, onkulīt!» Pašūpoja galvu un piesardzīgi pavēra durvis uz pustumšu istabu, kuru, spiezdamies caur slēģu spraugām, pāršķēla plakani sau­les stari.

— Lūk, viņš! — Šeļga iesaucās.

Istabas dzijumā uz dzelzs gultas augšpēdu gulēja ap­ģērbies cilvēks. Viņa rokas bija atvilktas aiz galvas un stingri piesietas pie gultas stieņiem. Kājas aptītas ar virvi. Žakete un krekls uz krūtīm pārplēsti. Galva neda­biski atliekta atpakaļ, asi rēgojās bārdiņa.

— Redz, kā tie viņu, — Šeļga teica, aplūkodams zem noslepkavotā krūšu galiņa līdz rokturim ietriekto somu dunci. — Spīdzinājuši… Skatieties …

— Vasilij Vitaļjevič, tas ir tas pats, kas atbrauca ar laivu. Viņš nogalināts ilgākais pirms pusotras stundas.

— Palieciet šeit, sargājiet, neko neaiztieciet, nevienu nelaidiet iekšā, — vai dzirdat, Taraškin?

Pēc dažām minūtēm Šeļga no kluba runāja pa te­lefonu:

— Norīkojiet cilvēkus uz stacijām . . . Pārbaudiet vi­sus pasažierus … Kontroli visās viesnīcās. Pārbaudiet vi­sus, kas atgriezušies starp sešiem un astoņiem no rīta. Aģentu un suni manā rīcībā.