Inženiera Garina hiperboloīds

43

— Šahs! — iesaucās profesors, vicinādams rokā iegūto zirgu. — Šahs un mats! Volf, jūs esat sakauts, jūs esat okupēts, jūs esat uz ceļiem, sešdesmit sešus ga­dus jūs maksāsiet reparācijas. Tāds ir augstās imperiā­listiskās politikas likums.

— Revanšu? — noprasīja Volfs.

— O nē, mēs izbaudīsim visas uzvarētāja priekšro­cības.

Profesors paplikšķināja Hlinovam pa ceļgalu:

— Ko jūs izlasījāt avīzē, mans jaunais, nesamierinā­mais boļševik? Septiņi sagriezti franči? Ko lai dara — uzvarētājiem allaž slieksme uz pārmērībām. Vēsture tie­cas pēc līdzsvara. Pesimismu — rau, ko uzvarētāji at­stiepj savās mājās kopā ar salaupīto. Viņi sāk pārlieku trekni ēst. Viņu māga netiek galā ar taukiem un sagandē asinis ar riebīgām indēm. Viņi griež cilvēkus gabalos, pakaras bikšu lencēs, metas lejā no tiltiem. Viņos iz­dziest mīlestība pret dzīvi. Optimisms — rau, kas pa­liek uzvarētiem nolaupītā vietā. Brīnišķīga cilvēka gri­bas īpašība — ticēt, ka viss iet uz labu šai pasaulē, kas

ir labākā no labākajām. Pesimisms ir jāizravē ar visām saknēm. Es lasīju jūsu Ļeņinu, mans dārgais … Viņš ir liels optimists. Es viņu cienu …

— Jums šodien lielisks noskaņojums, profesor, — drūmi piebilda Volfs.

— Vai zināt, kāpēc? — profesors atgāzās pītajā krēslā, viņa zods sakrunkojās, acis jautri, jauneklīgi zib­snīja no uzacu apakšas. — Es izdarīju ārkārtīgi inte­resantu atklājumu … Es saņēmu dažus aprēķinus, salī­dzināju dažus datus un negaidīti nonācu pie apbrīnojama secinājuma… Ja Vācijas valdība nebūtu avantūristu banda, ja es būtu pārliecināts, ka mans atklājums ne­nonāks blēžu un laupītāju rokās, es laikam to publicētu … Tomēr nē, labāk klusēt…

— Ar mums, ceru, jūs varat dalīties, — ieminējās Volfs.

Profesors šķelmīgi piemiedza ar aci.

— Ko jūs, piemēram, teiktu, mans draugs, ja es pie­dāvātu godīgai Vācijas valdībai — jūs dzirdat, es uz­sveru: «godīgai», šai vārdā es ietveru īpašu jēgu — pie­dāvātu neizsmeļamus zelta krājumus?

— No kurienes? — pavaicāja Volfs.

— Protams, no zemes …

— Kur atrodas šī zeme?

— Nav svarīgi. Jebkurā zemeslodes punktā … Kaut vai Berlines centrā. Bet es nepiedāvāšu. Es neticu, ka zelts varētu padarīt bagātus jūs, mani, visus Fričus, Miķe(us … Droši vien mēs kļūtu vēl nabadzīgāki … Ti­kai viens cilvēks, — profesors pavērsa pret Hlinovu sirmu lauvas galvu, — jūsu tautietis, ieteica izlietot zeltu patiesi lietderīgi… Jūs saprotat?

Hlinovs iesmējās, pamāja.

— profesor, esmu radis uzklausīt jūs nopietni, — teica Volfs.

— Pacentīšos būt nopietns. Pie viņiem Maskavā sals ziemā sasniedz trīsdesmit grādus zem nulles, no trešā stāva izliets ūdens nokrīt uz trotuāra ledus lodīšu veidā. Zeme joņo starpplanētu telpā desmit piecpadsmit mil­jardus gadu. Pa šo laiku tai taču bija jāatdziest, velns parāvis! Es apgalvoju — Zeme jau izsenis būtu atdzisusi un staru veidā atdevusi starpplanētu telpai visu savu

siltumu. Jūs jautāsiet: bet vulkāni, ugunigā lava, karstie geizeri? Starp cieto, saules vāji sasildīto zemes garozu un visu zemes masu atrodas izkusušu metālu josla, tā saucamā olivīna josla. Tās izcelsme saistīta ar nepār­trauktu atomu sairšanu zemes pamatmasā. Šī pamatmasa ir lode, kuras temperatūra līdzinās starpplanētu telpas temperatūrai, tas ir, divi simti sešdesmit trim grā­diem zem nulles. Sairšanas produkti — olivīna josla nav nekas cits kā šķidrie olivīna produkti, dzīvsudrabs un zelts. Spriežot pēc daudziem datiem, tie neatrodas nemaz tik dziļi: no piecpadsmit metru līdz trīs tūksto­šiem metru. Berlīnes centrā var izurbt šahtu, un izkusu­šais zelts pats plūdis gšā kā nafta no olivīna joslas dzilēm …

— Loģiski, vilinoši, bet neticami, — pēc klusuma brīža ierunājās Volfs. — Izurbt ar mūsdienu ierīcēm tik dziļu šahtu — nav iespējams…

Hlinovs uzlika roku uz izklātās «L'Entregent» lappuses.

— Profesor, šis uzņēmums lika man atcerēties sa­runu aeroplānā, kad lidoju uz Berlīni. Izlauzties līdz ze­mes centra sairstošajiem elementiem nav nemaz tik ne­iespējami.

— Kāds tam sakars ar sagrieztajiem frančiem? — vaicāja profesors, atkal kūpinādams cigāru.

— Slepkavība Vildaurā izdarīta ar siltumstariem.

Pēc šiem vārdiem Volfs pievirzījās tuvāk galdam, viņa

vēsā seja saspringa uzmanībā.

— Ak, atkal jau šie stari! — profesors saviebās, kā ieņēmis ko skābu. — Blēņas, blefs, pīle, ko palaidusi Anglijas kara ministrija.

— Aparātu uzbūvējis krievs, es pazīstu šo cil­vēku, — Hlinovs atteica, — tas ir talantigs izgudrotājs un liela mēroga noziedznieks.

Hlinovs izstāstīja visu, ko zināja par inženieri Garinu: par viņa darbiem politehniskajā institūtā, par no­

ziegumu Krestovkas salā, par dīvainajiem atradumiem vasarnīcas pagrabā, par Šeļgas izsaukšanu uz Parīzi un par to, ka patlaban acīm redzot noris mežonīga cīņa par Garina aparātu.

— Lūk, apstiprinājums, — Hlinovs norādīja uz fo­togrāfiju, — tas ir Garina darbs.

Volfs drūmi pētīja uzņēmumu. Profesors izklaidīgi ierunājās:

— Jūs uzskatāt, ka ar siltumstariem var urbt zemi? Lai gan … trīstūkstoš grādu karstumā izkūst ir māli, ir granīts. Ļoti loti interesanti… Vai nevar šim Garinam nosūtīt telegramu? Hm… Ja apvienotu urbšanu ar mākslīgo atdzesēšanu un uzstādītu elektriskos iežu smeļamos elevatorus, tad varētu cBiļi iespiesties … Mans draugs, jūs mani velnišķīgi ieinteresējāt . . .

Līdz pulksten diviem naktī, ilgāk nekā parasts, pro­fesors soļoja pa verandu un kala plānus, citu par citu brīnumaināku.