Inženiera Garina hiperboloīds

50

Zoja, ģērbusies baltā jūrnieku žaketē ar zelta pogām un baltos svārkos, izgāja uz klāja, kur ēnas pusē uz zema meldru galdiņa bija uzklātas brokastis.

Zoja apsēdās pie galda. Pārlauza maizes gabaliņu un nogrima vērošanā. Motorjahtas baltais, šaurais kor­puss slīdēja pa spoguļgludo ūdeni; jūra bija dzidri zila, mazliet tumšāka par skaidrajām debesīm. Svaigi smar­žoja tīri izmazgātais klājs. Uzvēdīja silts vējiņš, glās­tīdams vaigus.

Uz viegli izliektā, zamšainā klāja, kas bija salikts no šauriem dēļiem, gar bortiem stāvēja pītie krēsli, bet vidū bija izklāts sudrabains turku tepiķis ar izmētātiem brokāta spilveniem. No kapteiņa tiltiņa līdz jahtas pakaļ­galam bija pārstiepts zila zīda pajums ar bārkstīm un pušķiem.

Zoja nopūtās un sāka ēst.

Mīksti sperdams soļus, smaidīdams pienāca kaptei­nis Jansens, norvēģis, gludi noskuvies, sārts, līdzīgs pieaugušam bērnam. Nesteidzīgi pielika divus pirkstus pie cepures, kas bija uzlikta uz vienas auss.

— Labrīt, Lamola kundze. (Zoja ceļoja ar šo vārdu zem Francijas karoga.)

Kapteinis viscaur bija sniegbalts, izgludināts — kleinīgi, jūrnieciski elegants. Zoja noskatīja viņu no zelta ozollapām uz cepures naga līdz baltajām kurpēm ar vir­ves pazolēm. Palika apmierināta.

— Labrīt, Jansen.

— Man ir tas gods ziņot, kurss — ziemeļrietumirietumi, platums un garums (tāds un tāds), pie hori­zonta kūp Vezuvs. Neapole parādīsies pēc nepilnas stundas.

— Sēdieties, Jansen.

Ar rokas mājienu Zoja uzaicināja kapteini piedalīties brokastīs. Jansens apsēdās uz meldru sola, kas noņirkstēja zem viņa spēcīgā auguma. No brokastīm atteicās: viņš jau bija ēdis deviņos no rīta. Aiz pieklājības pa­ņēma tasi kafijas.

Zoja pētīja kapteiņa iedegušo seju ar gaišajām skrop­stām, tā pamazām piesarka. Neiedzēris ne malka, viņš uzlika tasi uz galdauta.

— Jāapmaina dzeramūdens un jāpaņem benzīns mo­toriem, — viņš teica, nepaceldams acu.

— Kā — piestāt Neapolē? Kāda garlaicība! Mēs no­enkurosimies ārējā reidā, ja mums tik ļoti vajadzīgs ūdens un benzīns.

— Tieši tā, noenkuroties ārējā reidā, — klusi atsau­cās kapteinis.

— Jansen, vai jūsu senči bija jūras laupītāji?

— Jā, kundze.

— Cik tas bija interesanti! Piedzīvojumi, briesmas, trakas dzīres, skaistu sieviešu nolaupīšana … Vai jums nav žēl, ka neesat jūras laupītājs?

Jansens klusēja. Viņa rudās skropstas mirkšķinājās. Piere raucās grumbās.

— Nu?

— Esmu baudījis labu izglītību, kundze.

— Ticu.

— Vai kaut kas manī pavedina jūs domāt, ka esmu spējīgs rīkoties nelikumīgi un nelojāli?

— Fui, — noteica Zoja, — tāds spēcīgs, drosmīgs, brašs vīrietis, jūras laupītāju pēctecis, un tas viss tikai tāpēc, lai vizinātu untumainu sievišķi pa siltu, garlaicīgu peļķi. Fui!

— Bet kundze …

— Izdariet kādu muļķību, Jansen. Man garlaicīgi…

— Tieši tā, izdarīt muļķību.

— Kad piosisies briesmīga vētra, uzsēdiniet jahtu uz klintīm …

— Tieši tā, uzsēdināt jahtu uz klintīm…

— Vai jūs nopietni domājat to darīt?

— Ja jūs pavēlat.. .

Viņš palūkojās uz Zoju. Viņa acīs bija aizvainojums un apvaldīta jūsma. Zoja pasniecās un uzlika roku uz viņa baltās piedurknes.

— Es nejokoju ar jums, Jansen. Es pazīstu jūs tikai trīs nedēļas, bet man liekas, ka jūs esat no tiem, kas spēj būt uzticīgi ar sirdi un dvēseli. (Kapteinis sakoda žokļus.) Man liekas, jūs esat spējīgs izdarit ko tādu, kas iet pāri likumības ietvariem, ja vien tas ļauj noreibt no dzīves .. .

Šai brīdī uz lakotajām, bronzā mirdzošajām kāpnēm, kas veda uz kapteiņa tiltiņu, parādījās lejup skrejošas kājas. Jansens steidzīgi noteica:

— Ir laiks, kundze …

Lejā nonāca kapteiņa palīgs. Pielika roku pie cepures:

— Lamola kundze, bez trim minūtēm divpadsmit, tūlīt jūs izsauks pa radio . ..