Inženiera Garina hiperboloīds

9 .

Tuvodamies krimināiizmeklēšanas nodaļai, Šeļga pēk­šņi apstājās, it kā uzskrēja telegrāfā stabam: «He!» — viņš izdvesa, — «he!» — un nikni piecirta kāju: — Ak tu viltnieks, māneklis tāds!

Šeļga tiešām izrādījās pagalam piemuļķots. Viņš bija stāvējis divus soļus no slepkavas (tas vairs neradīja ne­kādas šaubas) un nebija saņēmis to ciet. Viņš tika ru­nājis ar cilvēku, kurš, kā redzams, zināja visus slepkavī­bas pavedienus, un tas bija izmanījies pēc būtības neko nepateikt. Šis Pjankovs-Pitkevičs glabāja kādu noslē­pumu … Šeļga piepeši saprata — šī noslēpuma nozīme tiešām sniedzas valsts, pasaules mērogā … Viņš jau bija turējis Pjankovu-Pitkeviču aiz stērbeles — «izlocījās, nolādētais, apveda ap stūri!»

Nodaļā Šeļga uzskrēja trešajā stāvā, savā istabā. Uz galda gulēja avīžu papīrā ievīstīts sainis. Dziļā nišā sē­dēja miermīlīgs resnītis sasmērētos zābakos. Turēdams naģeni pie vēdera, viņš paklanījās Šeļgam.

— Babičevs, — namu pārvaldnieks, — viņš pateica, izdvesdams spēcīgu kandžas smaku, — Puškarskas ielā, divdesmit ceturtais numurs, dzīvokļu sabiedrība.

— Vai jūs atnesāt saini?

— Es atnesu. No dzīvokļa numur trīspadsmit… Tas ir nevis galvenajā korpusā, bet piebūvē. Mums nu jau otro dienu pazudis iemītnieks. Šodien pasaucām miliciju, durvis atvērām, sastādījām aktu, kā to prasa likums, — namu pārvaldnieks aizsedza ar roku muti, viņa vaigi pie­sarka, acis mazliet izspiedās uz āru, kļuva miklas, kan­džas smaka piepildīja istabu, — tātad šo saini es papil­dus atradu krāsnī.

— Pazudušā iemītnieka uzvārds?

— Ivans Aleksejevičs Saveļjevs.

Šeļga attina saini. Tur atradās Pjatkova-Pitkeviča fotogrāfijā, matu suka, šķēres un pudelīte ar tumšu šķid­rumu, matu krāsa.

— Kur Saveļjevs strādāja?

— Zinātnes nozarē. Kad mums vēdināšanas caurule pārplīsa, komiteja griezās pie viņa … Viņš — «ar lie­lāko prieku,» saka, «jums palīdzētu, bet esmu ķīmiķis.»

— Vai viņš bieži pa naktīm nebija dzīvokli?

— Pa naktīm? Nē. Nav manīts. — Namu pārvald­nieks atkal aizsedza muti. — Tikko gaismiņa — viņš prom no sētas, tas tiesa. Bet lai pa naktīm … nav ma­nīts, piedzērušu ar neesam redzējuši.

— Vai paziņas pie viņa nāca?

— Nav manīts.

Šeļga pa telefonu sazinājās ar Petrogradas puses mi­licijas nodaļu. Izrādījās — nama piebūvē Puškarskas ielā divdesmit četri tiešam dzīvoja Saveļjevs Ivans Aleksejevičs, trīsdesmit sešus gadus vecs inženieris ķīmiķis. Apmeties Puškarskas ielā februārī ar personas apliecību, ko izsniegusi Tambovas milicija.

Šeļga nosūtīja telegrāfisku pieprasījumu uz Tambovu un automobilī kopā ar namu pārvaldnieku aizbrauca uz Fontanku, kur kriininālizmeklēšanas nodaļas ledus pa­grabā gulēja Krestovkas salā nogalinātā cilvēka līķis. Namu pārvaldnieks tūdaļ pazina tajā mītnieku no trīs­padsmitā numura.