Inženiera Garina hiperboloīds

125

«Arizona» uzņēma kursu uz Zelta salu. Garins no­lēma dot triecienu nemierniekiem pašā sirdī — ieņemt lielo hiperboloidu un šahtu.

Jahtai tika nocirsti masti, abi hiperboloīdi uz pīķa un pakaļgalā nomaskēti ar dēļiem un buraudeklu, lai izmainītu kuģa profilu un varētu neuzkrītoši piebraukt pie Zelta salas.

Garins bija pašpārliecināts, enerģisks, jautrs, viņš atkal bija atguvis labu garastāvokli.

Nākamās dienas rītā kapteiņa palīgs, kas pēc Jan­sena nāves bija pārņēmis kuģa komandēšanu, ar bažām norādīja uz spalvu mākoņiem. Tie ātri pacēlās no okeāna austrumu malas, pārklāja debesis milzīgā, desmit ki­lometru augstumā. Tuvojās vētra, varbūt viesuļvētra — taifūns.

Garins, aizņemts ar saviem apsvērumiem, pasūtīja kapteini pie velna.

— Nu, taifūns — priekš kaķiem. Palieliniet āt­rumu …

Kapteinis drūmi raudzījās no tiltiņa uz debesīm, kas strauji ietinās mākoņos. Pavēlēja aizvērt lūkas, nostip­rināt uz klāja laivas un visu, kas varētu tikt noskalots.

Okeāns satumsa. Rāvieniem uzbrāzmoja vējš, ar draudīgu aurošanu brīdinādams jūrniekus par tuvo ne­laimi. Viesuļvētras vēstnešu — augsto spalvu mākoņu vietā sāka velties zemi, mutuļojoši mākoņi. Vējš aizvien varenāk sabangoja jūru, pārskrēja nemierīgām ņirbām pār milzīgajiem viļņiem.

No austrumiem kā aitāda sāka klāties zems, melns mākonis ar svina pelēku dziļumu. Vēja brāzmas kļuva negantas. Viļņi vēlās pār bortu. Un ņirbas vairs neburnīja pelēcīgi salto viļņu muguras, vējš norāva no tām veselus palagus, ietina visu ūdens putekļu miglā …

Kapteinis teica Zojai un Garinam:

— Ejiet lejā. Pēc ceturtdaļstundas mēs būsim tai­fūna centrā. Motori mūs neglābs.

Viesuļvētra gruva pār «Arizonu» visā vienpadsmit ballu negantībā. Jahta, ieraukdamās, mētādamās no borta uz bortu tā, ka zemūdens daļa atsedzās līdz ķīlim, vairs neklausīdama nedz stūrei, nedz skrūvēm, traucās pa spirāles lokiem, kas kļuva aizvien šaurāki, uz taifūna centru vai «logu», kā to dēvē jūrnieki.

«Logs», kura diametrs reizēm sasniedz piecus kilo­metrus, ir taifūna virpuļa centrs; vēji ar divpadsmit ballu spēku no visām pusēm brāžas apkārt «logam», līdzsva­rojot savus spēkus tā perifērijā.

Turp, uz šādu logu, virpulis rāva nožēlojamo čaulu.— «Arizonu».

Melnie mākoņi pieskārās klājam. Kļuva tumšs kā naktī. Jahtas sāni brakšķēja. Cilvēki, lai nenosistos, ķē­rās, pie kā pagadījās. Kapteinis pavēlēja piesiet sevi pie tiltiņa margām.

«Arizonu» pacēla ūdens kalna galotnē, sagāza uz borta un iemeta vērpetē. Pēkšņi žilbinoša saule, acumir­klīgs bezvējš, un zaļgani, mirdzoši, caurspīdīgi liekas šķidra stikla viļņi — desmitstāvu milzeņi, kas sadūrās ar apdullinošu blīkšķi, it kā pats jūras valdnieks Neptuns dusmās sistu plaukstas …

Tas bija «logs», visbīstamākā taifūna vieta. Seit gaisa plūsmas brāžas stāvus augšā, uznesdamas līdz ūdens garaiņus desmit kilometru augstumā, un tur izmētā tos kā spalvu mākoņu plūksnas — augšējos taifūna vēst­nešus …

No «Arizonas» borta viļņi bija aizskalojuši visu: lai­vas, abus režģotos hiperboloidu torņus, skursteni un kap­teiņa tiltiņu kopā ar kapteini . ..

«Logs», tumsas un virpuļojoša viesuļa apņemts, jo­ņoja pa okeānu, ieraudams «Arizonu» drausmīgu viļņu burzmā.

Motori pārdega, stūre bija norauta.

— Es vairs nevaru, — ievaidējās Zoja.

— Reiz tam pienāks gals… Sasodīts! — gārdzoši atbildēja Garins.

Viņi abi bija sadauzīti, apdullināti no sitieniem pret sienām un mēbelēm. Garinam bija pāršķelta piere. Zoja gulēja uz kajītes grīdas, apkrampējusi pieskrūvētas gul­tas kāju. Uz grīdas kopā ar cilvēkiem mētājās čemodāni, no skapja izkritušas grāmatas, dīvāna spilventiņi, korķa jostas, apelsīni, trauku lauskas.

— Garin, es vairs nevaru, iemet mani jūrā . ..

No briesmīga grūdiena Zoja atrāvās no gultas, aiz­vēlās. Garins kūleniski pārlidoja viņai pāri, ietriecās durvīs…

Atskanēja brīkšķis, šausmīga krakstoņa. Grūstošā ūdens dārdoņa. Cilvēka bļāviens. Kajīte pajuka. Varena ūdens plūsma satvēra divus cilvēkus, iemeta tos mutu­ļojošā, salti zaļganā vērpetē …

Kad Garins atvēra acis, desmit centimetru no viņa deguna sīks vēzītis vientuļnieks, ielīdis līdz pusei perla­mutra gliemežnīcā, bolīja acis, izbrīnījies kustināja ūsas. Garins ar pūlēm aptvēra: «Jā, esmu palicis dzīvs .. Bet vēl ilgi nejaudāja piecelties. Viņš gulēja uz sāniem smiltīs. Labā roka bija ievainota. Viebdamies aiz sāpēm, viņš tomēr pievilka kājas, apsēdās.

Turpat netālu, noliekusi tievo stumbru, slējās palma, spirgts vējš glauda tās lapas … Garins piecēlās, ļodzī­damies paspēra dažus soļus. Visapkārt, lai arī kurp viņš pavērsa skatienu, vēlās un, atvēlušies līdz lēzenam kras­tam, ar troksni uzšļakstīja zaļganzili, saules piestaroti viļņi… Vairāki desmiti palmu plivināja pa vējam pla­tas, vēdekļiem līdzīgas lapas. Smiltīs šur tur mētājās koka atlaužas, kastes, kaut kādas lupatas, tauvas … Tas bija viss, kas palicis pāri no «Arizonas», kas tika sadra­gāta kopā ar visu ekipāžu'pret koraļļu salas rifiem.

Garins pieklibodams devās dziļāk salā, tur, kur aug­stākās vietas bija apaugušas ar zemiem krūmiem un koši zaļu zāli. Tur, izpletuši rokas, uz muguras gulēja Zoja. Garins notupās pie viņas, baidīdamies pieskarties viņas augumam, lai nesajustu nāves saltumu. Bet Zoja bija dzīva: viņas plaksti iedrebējās, apkaltušās lūpas atlipinājās.

Koraļļu saliņā atradās lietus ezeriņš, ūdens tajā bija rūgfens, bet derīgs dzeršanai. Uz sēkļiem — gliemež­nīcas, sīki gliemežvārņi, garneles — viss, kas kādreiz noderējis par barību pirmatnējam cilvēkam. Palmu la­pas varēja kalpot par apģērbu un pasargāt no dienvidu saules.

Divi kaili cilvēki, izmesti uz k ailas zemes, varēja kaut kā dzīvot… Un viņi sāka dzīvot šai saliņā, Klusā okeāna tuksnesī. Nebija pat cerību, ka garām brauks kāds ku­ģis un, pamanījis viņus, uzņems uz borta.

Garins lasīja gliemežnīcas vai ķēra ar kreklu zivis saldūdens ezeriņā. Zoja vienā no izmestajām «Arizonas» kastēm atrada piecdesmit eksemplāros grezni iesietu grā­matu — Zelta salas piļu un izpriecu paviljonu projek­tus. Tur bija arī likumi un pasaules valdnieces Lamola kundzes galma etiķetes .. .

Augām dienām palmu lapu būdas ēnā Zoja šķirstīja šo grāmatu, ko bija radījusi viņas alkatīgā fantāzija. No atlikušajiem zeltā un safjānā iesietajiem četrdesmit deviņiem eksemplāriem Garins sakrāva žogu, kur pa­tverties no vēja.

Garins un Zoja nerunāja. Kāpēc? Par ko? Viņi visu dzīvi bija dzīvojuši kā vienpatņi un nu beidzot ieguva pilnīgu, ideālu vientulību.

Viņiem sajuka dienu skaitīšana, un viņi pārstāja tās skaitīt. Kad pār salu pārbrāza negaiss, ezeriņš piepildī­jās ar svaigu lietus ūdeni. Pagāja mēneši, kad pie skaid­rajām debesīm neganti svilināja saule. Tad viņiem nācās dzert sasmakušu ūdeni …

Droši vien vēl šobaltdien Garins un Zoja lasa mo­luskus un austeres šai saliņā. Paēdusi Zoja ņemas šķir­stīt grāmatu ar pasakainajiem piļu projektiem, kur starp marmora kolonādēm un puķēm paceļas viņas brīnišķīgā, marmorā cirstā statuja; Garins, iebāzis degunu smiltīs un apsedzies ar apdilušiem svārciņiem, krāc, droši vien tāpat pārdzīvodams sapņos dažādas aizraujošas dēkas.