Inženiera Garina hiperboloīds

94

Šahtas augšējās malas bija iekaltas tērauda bruņās. Masīvi cilindri no grūti kūstoša tērauda nolaidās aizvien dziļāk šahtā. Tie nonāca līdz vietai, kur temperatūra sa­sniedza trīssimt grādus. Tas notika negaidīti, lēcienvei­dīgi, piecu kilometru dziļumā.

Strādnieku maiņa un divi hiperboloīdi aizgāja bojā šahtas dibenā.

Garins bija neapmierināts. Cilindru nolaišana un kniedēšana aizkavēja darbus. Tagad, kad šahtas sienas bija nokaitētas, tās atdzesēja ar saspiestu gaisu, un sa­

cietēdamas tās pašas izveidoja varenas bruņas. Sienas nostiprināja pa diagonālēm ar režģotām fermām.

Šahtas diametrs nebija liels — divdesmit metri. Tās iekšpusē sarežģītā sistēmā savijās gaisa pievadcaurules un izvadcaurules, stiegrojumi, vadu tīkli, dūralumīnija gredzeni, pa kuriem slīdēja elevatoru kausi; skriemeli, platformas elevatoru transmisijām un platformas, uz kurām stāvēja šķidrā gaisa mašīnas un hiperboloīdi.

Visu darbināja elektrība: cejamliftus, elevatorus, ma­šīnas. Šahtas sānos tika izdobtas alas mašīnu novieto­šanai un strādnieku atpūtai. Lai atslogotu galveno šahtu, Garins ierīkoja paralēli tai otru, sešus metrus diametrā, tā savienoja alas ar elektriskiem liftiem, kas šāvās ar pneimatiskā lādiņa ātrumu.

Svarīgākā darbu daļa — urbšana norisa, saskaņoti darbojoties hiperboloidu stariem, šķidrā gaisa iekārtai un elevatoru smeļamkausiem. Divpadsmit īpašas kon­strukcijas hiperboloidi, kas saņēma enerģiju no volta lo­kiem ar šamota oglēm, urba un kausēja iežus, šķidra gaisa strūklas tos momentāli atdzesēja, un tie, sadrupdami sīkās daļiņās, nonāca elevatoru kausos. Degšanas produktus un tvaikus aizrāva ventilatori.