Inženiera Garina hiperboloīds

31.

Vecais trīsstāvu nams Gobelēnu ielā numur sešdesmit trīs ar vienu sienu izgāja uz tukšu klajumu. No šīs puses logi bija tikai trešajā stāvā — mansardā. Otra akla siena pieslējās parkam. Pret ielu pavērstajā fasādē, pirmajā stāvā, ietves līmenī atradās kafejnīca ormaņiem un šo­feriem. Otru stāvu aizņēma draņķīga viesnīca. Trešajā stāvā — mansardā tika izīrētas istabas pastāvīgiem mītniekiem. Tur varēja nokļūt pa vārtiem un garu tuneli.

Bija otrā nakts stunda. Gobelēnu ielā — neviena gaiša loga. Kafejnīca jau slēgta, visi krēsli sakrauti uz gal­diem. Zoja apstājās pie vārtiem, kādu brīdi skatījās uz numuru sešdesmit trīs. Mugurai bija auksti. Izšķīrās. Piezvanīja. Nošvīkstēja aukla, vārti pavērās. Viņa ieslī­dēja tumšajā vārtu telpā. Vārtniece pa gabalu nopukojās: «Naktī jāguļ, atgriezties vajag laikā.» Bet nepajau­tāja, kas atnācis.

Zoju pārņēma briesmīgs nemiers. Viņas priekšā stie­pās zems, drūms tunelis. Gāzes radziņš apgaismoja gru­buļainās sienas, kas bija nokrāsotas ar tumšu eļļas krāsu. Semjonovā norādījumi bija šādi: tuneļa galā — pa kreisi — vītņu kāpnes — trešais stāvs — pa kreisi — vienpadsmitā istaba.

Tuneļa vidū Zoja apstājās. Viņai likās, ka tālumā, pa kreisi, kāds aši pabāza galvu un nozuda. Vai negriez­ties atpakaļ? Viņa ieklausījās — ne skaņas. Viņa aiz­skrēja līdz pagriezienam un apstājās smirdošā lauku­miņā. Šeit sākās šauras vītņu kāpnes, tik tikko apgais­motas kaut kur no augšas. Zoja sāka iet uz pirkstgaliem, baidīdamās pieskarties lipīgajām margām.

Visa māja gulēja. No otrā stāva laukumiņa aplupusi arka veda uz tumšu gaiteni. Kāpdama augstāk, Zoja atskatījās, un atkal viņai likās, ka aiz arkās kāds pa­bāza galvu un nozuda . . . Tikai tas nebija Gastons Pīļknābis… «Nē, nē, Gastons šeit vēl nav bijis, nav paguvis …»

Trešā stāva laukumiņā Zoja atvilka elpu. Ja Garins nebūs mājās, viņa gaidīs to šeit līdz rītam. Ja viņš būs mājās, gulēs, viņa neies prom, kamēr nebūs atdabūjusi papīra lapu, ko viņš paņēmis no galda Malzerbas bulvārī.

Zoja novilka cimdus, mazliet sakārtoja matus zem cepurītes un devās pa kreisi gaitenī, kas veidoja asu pa­griezienu. Uz piektajām durvīm ar baltu krāsu bija uz­vilkti lieli cipari — 11. Zoja nospieda rokturi, durvis viegli atvērās.

Nelielā istabā pa vaļā atstātu logu krita mēness gaisma. Uz grīdas rēgojās atvērts čemodāns. Spilgti baltoja izmētāti papīri. Pie sienas, starp mazgājamo gal­diņu un kumodi, uz grīdas sēdēja cilvēks vienā kreklā,

kailie ceļgali bija pacelti, milzīgas izskatījās kailās pē­das… Mēness apgaismoja pusi sejas, spīdēja plaši ieplesta acs un baltoja zobi — cilvēks smaidīja. Pavērusi muti, bez elpas Zoja raudzījās uz nekustīgā smaidā sa­stingušo seju — tas bija Garins.

Šodien no rīta kafejnīcā «Globuss» viņa bija teikusi Gastonam Pīļknābim: «Nozodz Garinam plānus un apa­rātu un, ja iespējams, nogalini.» Šovakar viņa bija re­dzējusi cauri dūmakai virs šampanieša kausa Garina acis un sajutusi: ja tāds vīrietis pamestu ar pirkstu, viņa visu atstātu, aizmirstu, ietu viņam līdz. Naktī, ap­tvērusi draudošās briesmas un devusies meklēt Gastonu, lai viņu brīdinātu, Zoja vēl pati neapzinājās, kas viņu tādā satraukumā trenca pa naksnīgo Parīzi un beidzot noveda Gobelēnu ielā. Kādas jūtas piespieda šo gudro, salto, nežēlīgo sievieti ienākt istabā pie cilvēka, kuru viņa bija nolēmusi nāvei?

Zoja raudzījās uz Garina zobiem un izvalbīto aci. Klusi iekliedzās aizsmakušā balsī, pienāca klāt un no­liecās pār inženieri. Viņš bija beigts. Seja zilgana. Uz kakla pietūkušas skrambas. Tā bija tā pati seja — novājējusi, aicinoša, mirdzošām acīm, ar konfetī mīkstajā bārdiņā … Zoja pieķērās pie mazgājamā galdiņa ledainā marmora, ar pūlēm piecēlās. Viņa vairs neatcerējās, kā­lab bija nākusi šurp. Rūgtas siekalas piepildīja muti. «Atliek vēl tikai zaudēt samaņu un nogāzties zemē.» Ar pēdējiem spēkiem viņa izrāva pogu no apkakles, kas viņu smacēja. Devās uz durvīm. Durvīs stāvēja Garins.

Tāpat kā tam tur — uz grīdas, viņam spīdēja zobi, atvērti sastingušā smaidā. Viņš pacēla pirkstu un pa­draudēja. Zoja saprata, aizlika mutei priekšā roku, lai neiekliegtos. Sirds dauzījās, it kā iznira no dzelmes … «Dzīvs, dzīvs . . .»

— Nogalināts neesmu es, — čukstēja Garins, vēl aizvien draudēdams, — jūs nogalinājāt Viktoru Lenuāru, manu palīgu … Rollingu sagaida giljotīna …

— Dzīvs, dzīvs, — viņa izdvesa.

— Kāpēc jūs esat šeit? …

— Es meklēju Gastonu …

— Ko, ko?

— Cilvēku, kam biju uzdevusi jus nonāvēt…

— Es to paredzēju, — Garins teica, vērdamies viņai acīs.

Zoja atbildēja kā sapnī:

— Ja Gastons būtu jūs nonāvējis, es padarītu sev galu …

— Nesaprotu …

Viņa atsaucās gluži kā nemaņā, maigā, dziestošā balsī:

— Es pati nesaprotu …

Šī saruna notika durvīs. Mēness logā slīga aiz gra­fīta jumta. Klīzdams ar skatienu istabā, Garins klusu ierunājās:

— Jūs atnācāt pēc Rollinga autografa?

— Jā. Apžēlojiet.

— Ko? Rollingu?

— Nē. Mani. Apžēlojiet, — viņa atkārtoja.

Pēkšņi Garins saspringa, ieklausījās. Ar strauju kus­tību izrāva Zoju aiz durvīm. Joprojām spiezdams viņas roku augšpus elkoņa, aizslēpās aiz arkas un pavērās uz kāpnēm …

— Ejam. Es izvedīšu jūs no šejienes caur parku … Klausaties, jūs esat apbrīnojama sieviete, — viņa acīs atplaiksņījās ārprāta humors, — mūsu ceļi savienoju­šies … Vai jūtat to? …

Garins ar Zoju skrēja pa vītņu kāpnēm lejā. Viņa nepretojās.

Apakšējā laukumiņā Garins nogriezās kaut kur tumsā, apstājās, uzrāva vaska sērkociņu[12] un ar pūlēm atslēdza ierūsējušas durvis, kas acīm redzot ilgus gadus nebija virinātas.

— Kā redzat, viss ir ieplānots.

Viņi izgāja zem tumšiem, mikliem parka kokiem. Šai brīdī no ielas pa vārtiem ienāca policijas grupa, kuru Garins pirms ceturtdaļstundas bija izsaucis pa telefonu.

Šeļga labi atcerējās «zaudēto bandinieku» Krestovkas salas vasarnīcā. Toreiz (Arodbiedrību bulvārī) viņš sa­prata, ka Pjankovs-Pitkevičs noteikti vēlreiz ieradīsies vasarnīcā pēc tā, ko viņš bija noglabājis pagrabā. Va­kara krēslā (tai pašā dienā) Šeļga ielavījās vasarnīcā, neiztraucējis sargu, un ar kabatas lukturīti nokāpa pa­grabā. «Bandinieks» tūdaļ bija zaudēts: virtuvē divu soļu attālumā no lūkas atradās Garins. Sekundi pirms Šeļgas parādīšanās viņš ar čemodānu rokā bija izlēcis no pa­graba un stāvēja aiz durvīm, pieplacis pie sienas. Viņš ar troksni aizcirta aiz Šeļgas lūku un sāka sviest tai virsū ogļu maisus. Šeļga, pacēlis lukturīti, ar smaidu raudzī­jās, kā caur lūkas spraugām bira gruži. Viņš dzīrās uz­sākt miera sarunas. Augšā negaidīti iestājās klusums. Dzirdēja kādu skrienam prom, pēc tam — norībēja šā­vieni, pēc tam — mežonīgs kliedziens. Tā bija sadursme ar četrpirkstaino. Pēc stundas ieradās milicija.

Pazaudējis «bandinieku», Šeļga izdarīja labu gājienu. Tieši no vasarnīcas viņš milicijas automobilī aizdrāzās uz jahtklubu, uzmodināja kluba dežurantu, izspūrušu jūrnieku ar aizsmakušu balsi, un negaidīti noprasīja:

— Kāds vējš?

Jūrnieks, protams, nemaz nedomādams, uzreiz at­bildēja:

— Dienvidrietumu.

— Cik balles?

— Piecas.

— Vai varat galvot, ka visas jahtas stāv savās vietās?

— Jā, varu.

— Kas apsargā jahtas?

— Petjka, sargs.

— Atļausiet apskatīt bonus.

— Tieši tā, apskatīt bonus, — attrauca jūrnieks, pa atmiegam nevarēdams iedabūt rokas matrožu blūzes pie­durknēs.

— Petjka! — viņš iesaucās nodzertā balsī, iznākdams ar Šeļgu kluba verandā. (Neviens neatsaucās.) — No­teikti kaut kur pampst, velc viņu aiz kājas, — teica jūr­nieks, uzsliedams apkakli pret vēju.

Sargu atrada tuvējos krūmos — viņš saldi krāca, apsedzis galvu ar aitādas kažoka apkakli. Jūrnieks izla­mājās. Sargs nokrekšķējās, piecēlās. Visi devās uz bo­niem, kur virs tēraudpelēka, jau zilgmojoša ūdens šūpo­jās vesels mastu mežs. Šļakstēja viļņi. Pūta spēcīgs, rei­zumis brāzmains vējš.

— Vai esat pārliecināts, ka visas jahtas ir savās vie­tās? — Šeļga atkal noprasīja.

— Trūkst «Oriona», viņš Pēterhofā … Uz Streļņu arī aizzēģelētas divas laivas.

Šeļga aizgāja pa šļakstošiem dēļiem līdz bonu ma­lai un tur pacēla tauvas gabalu: viens gals bija piesiets pie gredzena, otrs acīm redzami nogriezts. Dežurants ne­steigdamies apskatīja piestātni. Pastūma matroža cepuri uz deguna. Nebilda ne vārda. Aizsoļoja gar boniem, skai­tīdams ar pirkstu jahtas. Novēzēja ar roku vējā un ieklie­dzās ar neticamu enerģiju:

— Petjka, miguža gatavais! Lai tu trīsdesmit reizes smirdošā ūdenī slīktu un nenoslīktu, kur tev bija acis! «Bibigonda» nozagta, labākā sacīkšu jahta! …

Petjka skaļi pūta, brīnījās un sita sev pa sāniem ar aitādas piedurknēm. Te vairs nebija ko darīt. Šeļga aiz­brauca uz ostu.

Pagāja vismaz trīs stundas, iekāms viņš ātrā apsar­dzes kuterī iejoņoja atklātā jūrā. Brāza spēcīgs vējš. Ku­teris ierakās viļņos. Ūdens šļakatas aizmigloja binokļa stiklus. Kad uzlēca saule — Somijas ūdeņos, tālu aiz bākas — krasta tuvumā bija redzama bura. Tur starp zemūdens akmeņiem dauzījās nelaimīgā «Bibigonda». Tās klajš bija pamests. No kutera raidīja vairākus šā­vienus, formas pēc, — bija jāatgriežas tukšām rokām.

Tā aizbēga pār robežu Garins, iegūdams šai naktī vēl vienu «bandinieku». Par četrpirkstainā līdzdalību šai spēlē zināja vienīgi viņš un Šeļga. Sai sakarā Šeļgam atpakaļceļā uz ostu domu gaita bija šāda:

«Ārzemēs Garins vai nu pārdos mīklaino aparātu, vai arī brīvībā pats to ekspluatēs. Šis izgudrojums Savienī­bai pagaidām ir zaudēts, un, kas to lai zina, vai nākotnē tam nebūs liktenīga loma. Bet ārzemēs Garinam ir drauds — četrpirkstainais. Iekāms cīņa ar viņu nav pa­beigta, Garins neuzdrošināsies rādīties ar aparātu dienas gaismā. Turklāt, ja šai cīņā nostājas Garina pusē, tad iznākumā var vēl vinnēt. Katrā gadījumā, vismuļķīgā­kais, ko varētu pasākt (un visizdevīgākais Garinam), — nekavējoties arestēt Ļeņingradā četrpirkstaino.» Secinā­jums bija vienkāršs: Šeļga tieši no ostas atbrauca uz savu dzīvokli, pārģērba sausu veļu, piezvanīja uz kriminālizmeklēšanas nodaļu, ka «lieta pati likvidējusies», iz­slēdza telefonu un nolikās gulēt, pasmējies par to, kā četrpirkstainais, saindējies ar gāzēm un varbūt ievainots, patlaban, ko kājas nes, mūk prom no Ļeņingradas. Tāds bija Šeļgas prettrieciens, revanšējoties par zaudēto «ban­dinieku».

Un lūk — telegrama (no Parīzes): «Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.» Tas bija sauciens pēc palī­dzības.

Jo ilgāk Šeļga domāja, jo skaidrāks kļuva — jālido uz Parīzi. Viņš uzzināja pa telefonu, kad izlido pasa­žieru aeroplāni, un atgriezās verandā, kur nemainīgajā nokrēslā sēdēja Taraškins un Ivans. Mazais bezpajumt­nieks, pēc tam, kad bija izlasīta uz viņa muguras ar tintes zīmuli uzrakstītā vēstule, nomierinājās un nešķīrās no Taraškina.

Cauri lapotnei no oranžajiem ūdeņiem atplūda balsis, airu šļakstiem, sieviešu smiekli. Lietas, tikpat vecas kā pati pasaule, norisa salās zem meža tumšajām pazarēm, kur satrauktās balsīs nerimtīgi sasaucās kaut kādi put­niņi, pogoja lakstīgalas. Viss dzīvais, izniris no garās ziemas lietavām un puteņiem, steidzās dzīvot, līksmā ne­gausībā kampa šās nakts reibinošo burvīgumu. Taraškins apņēma ar vienu roku Ivanu ap pleciem, atspiedās pret margām un sastinga, — raudzījās caur lapotni ūdenī, kur nedzirdami slīdēja laivas.

— Nu, kas ir, Ivan, — ierunājās Šeļga, pievilkdams tuvāk krēslu un noliekdamies pie zēna sejas, — kur tev labāk patīk: tur vai šeit? Tālajos Austrumos tu, rādās, dzīvoji pusbadā?

Ivans nekustīgi raudzījās uz Šeļgu. Viņa acis no­krēslā šķita skumīgas kā vecim. Šeļga izvilka no vestes kabatas ledus konfekti un padauzīja ar to Ivanam pret zobiem, kamēr tie atvērās, ledus konfekte ieslīdēja mutē.

— Mēs, Ivan, pret zēniem izturamies labi. Strādāt neliekam, vēstules uz muguras nerakstām, septiņus tūkstošus verstu braukt zem vagoniem nezin kur nesū­tām. Redzi, cik pie mums uz salām ir labi, un vai tu zini, kam tas viss pieder? To visu esam atdevuši bērniem uz mūžīgiem laikiem. Ir upi, ir salas, ir laivas, ir sviest­maizes ar desu — ēd, cik gribi» viss tavs …

— Tā jūs zeņķi vēl samaitāsiet, — Taraškins iebilda.

— Nekas, nesamaitāšu, viņš ir prātīgs. Ivan, kur tu esi dzimis?

— Mēs no Amūras, — Ivans nelabprāt atbildēja. — Māte nomira, tēvs krita karā.

— Kā tad tu iztiki?

— Gāju pie svešiem, strādāju.

— Tik mazs?

— Kas par to … Zirgus ganīju …

— Nu, bet pēc tam?

— Pēc tam mani paņēma …

— Kas paņēma?

— Ceļotāji. Viņiem vajadzēja zēnu — kokos kāpt, sēnes, riekstus lasīt, vāveres ķert ēšanai, aizskriet, kur pasūta …

— Tātad paņēma tevi ekspedīcijā? (Ivans pamāja un brītiņu klusēja.) Atbildi, nebaidies. Mēs tevi nenodosim. Tagad tu esi mūsējais …

— Astoņas dienas un naktis braucām ar kuģi… Do­mājām, ka nepaliksim dzīvi. Un vēl astoņas dienas gā­jām kājām. Kamēr nonācām pie uguns kalna …

— Tā, tā, — Šeļga noteica, — tātad ekspedīcija devās uz Kamčatku.

— Nu jā, uz Kamčatku … Dzīvojām mēs būdā … Par revolūciju ilgi neko nezinājām. Kad uzzinājām, trīs aizgāja, pēc tam vēl divi aizgāja, nebija vairs ko bāzt mutē. Palikām viņš un es …

— Tā, tā, bet kas tas «viņš» tāds bija? Kā viņu sauca?

Ivans atkal sadrūvējās. Šeļga viņu ilgi mierināja, glaudīja zemu nodurto, apcirpto galvu …

— Ja pateikšu, mani nositīs. Viņš solījās nosist…

— Kas?

— Nu Mancevs Nikolajs Hristoforovičs … Viņš teica: «Es tev uz muguras uzrakstīju vēstuli, tu nemazgājies, kreklu, vesti nost nevelc, lai arī pēc gada, lai ari pēc di­viem — aizkļūsti līdz Petrogradai, sameklē Pjotru Petroviču Garinu un parādi viņam, kas uzrakstīts, viņš tevi apbalvos . . .»

— Kāpēc tad Mancevs pats nebrauca uz Petrogradu, ja viņam vajadzēja satikt Garinu?

— Baidījās no boļševikiem … Viņš teica: «Viņi ne­gantāki par velniem. Viņi mani noslaktēs. Viņi,» saka, «vjsu zemi līdz ubaga spieķim noveduši — vilcieni neiet, pasts nepienāk, nav ko mutē bāzt, no pilsētas visi aiz­laidušies …» Kā viņš var zināt, — jau sesto gadu tup pie kalna .. .

— Ko viņš tur dara, ko meklē?

— Gaidi, ka viņš tev teiks? Tikai es zinu… (Ivanam jautri, viltīgi iedzirkstījās acis.) Zeltu pazemē meklē …

— Vai atrada?

— Viņš, vai? Protams, atrada …

— Vai ceļu uz kalnu, kur tup Mancevs, parādīt va­rēsi, ja tas būs vajadzīgs?

— Protams, varēšu … Tikai jūs mani nenododiet, citādi viņš, zin, dusmīgs…

Šeļga un Taraškins ar vislielāko uzmanību klausījās zēna stāstu. Šeļga vēlreiz vērīgi aplūkoja uzrakstu uz zēna muguras. Tad nofotografēja to.

— Tagad kāp lejā, Taraškins tevi nomazgās ar zie­pēm, liecies gulēt, — Šeļga teica. — Tev nebija nekā: ne tēva, ne mātes, tikai izbadis vēders. Tagad ir viss, visa līdz kaklam, dzīvo, mācies, audz vesels. Taraškins tevi ievadīs dzīvē, tu klausi viņu. Paliec sveiks. Pēc dienām trim sastapšu Garinu, nodošu viņam tavu vēstuli.

Šeļga iesmējās, un drīz vien viņa velosipēda spuldze palēkdamās aizdrāzās aiz tumšajiem brikšņiem.