Inženiera Garina hiperboloīds

88

Augu dienu pūta ziemelis, padebeši slīdēja zemu virs meža. Skumji šalkoja augstās priedes, liecās ciedru tum­šās virsotnes, birdināja skujas lapegles. Mākoņi kaisīja krusas graudus, smidzināja lietu. Taiga bija kā izmirusi. Tūkstošiem verstu uz visām pusēm šalca skujas pār pur­viem, pār klinšainām sopkām. Ar katru dienu kļuva aukstāks, briesmīgāk dvašoja ziemelis no apvilktām de­besim.

Likās, nekas cits šai tuksnesī nav saklausāms kā ti­kai galotņu svinīgā šalkoņa un vēja aurošana. Putni aiz­laidušies, zvēri aizgājuši, noslēpušies. Cilvēks, ja nu vie­nīgi nāvi meklēdams, varētu iemaldīties šais vietās.

Tomēr cilvēks parādījās. Mugurā viņam bija skran­dains zvērādu kažoks, zemu apjozts ar auklu, kājās lietū izburbuši briežādas zābaki. Seja apaugusi ar ilgus ga­dus neskūtas bārdas pinkām, sirmie mati krita uz ple­ciem Viņš ar grūtībām pārvietojās pa nokalni, atbal­stīdamies uz bises, brīžam pazuzdams aiz stublājiem. Apstājās salīcis un sāka svilpot:

— Fuit, Maška, Maška . .. Fuit…

No zāļu biezokņa pacēlās savvaļas āža galva ar striķa galu ap nobrāzto kaklu. Cilvēks pacēla bisi, bet āzis atkal nozuda zālē. Cilvēks ievaidējās, saguma uz akmens. Bise drebēja viņam starp ceļgaliem, galva no­slīga. Tikai pēc krietna brīža viņš atsāka saukšanu:

— Maška, Maška .. .

Viņa aizmiglotās acis meklēja zālē šo vienigo ce­rību — pieradināto āzi: nošaut viņu ar pēdējo lādiņu, izkaltēt gaļu un izvilkt dzīvību vēl dažus mēnešus, var­būt pat lidz pavasarim.

Pirms septiņiem gadiem viņš meklēja iespēju reali­zēt savas ģeniālās ieceres. Viņš bija jauns, spēcīgs un trūcīgs. Liktenīgajā dienā viņš sastapa Garinu, kas uz­būra viņam tik grandiozus plānus, ka viņš, pametis visu, nonāca šeit, vulkāna pakājē. Pirms septiņiem gadiem tika nolīsts mežs, uzcelta ziemas mītne, ierīkota laborato­rija, radioraidītājs, kas saņēma strāvu no mazas hidrostacijas Ciemata velēnu jumti, iegrimuši zemē, čurnēja starp milzigiem, kādreiz no vulkāna izmestiem akme­ņiem, blakus šalkojošai mastu meža sienai.

Ļaudis, ar kuriem viņš bija šurp atnācis, — daļa no­mira, citi aizbēga. Celtnes sagāzās, mazās hidrostacijas aizsprostu aizskaloja pavasara pali. Viss septiņu gadu darbs, visi apbrinojamie secinājumi, zemes dzīļu — olivina joslas pētījumi draudēja aiziet bojā tāda nieka dēļ kā Maška — āzis, kas nevēlas pienākt pa šāvienam, lai arī kā šo nolādēto lopu necenstos pielabināt.

Agrāk liktos nieka lieta — noiet pa taigu kādus trīs­simt kilometrus līdz cilvēku apmetnei. Tagad kājas un rokas savilcis reimatisms, zobi izkrituši no cingas. Pē­dējā ceriba bija pieradinātais āzis: vecis baroja to zie­mas iztikai. Nolādētais lops pārtrina auklu un izmuka no krātiņa. Vecis paņēma bisi ar pēdējo lādiņu un stai­gāja, pielabinādams Mašku. Tuvojās vakars, satumsa mā­koņu vāli, skaudrāk brāza vējš, šūpodams milzigas prie­des. Nāca virsū ziema — nāve. Sažņaudzās sirds… Vai tiešām nekad vairs viņš neredzēs cilvēku sejas, ne­sēdēs pie krāsns uguns, ieelpodams maizes smaržu, dzī­ves smaržu? Vecis klusi iešņukstējās.

Pēc laba iaika — vēlreiz pasauca:

— Aļaska. Maška . ..

Nē. šodien par nošaušanu nav ko domāt… Vecis krekšķinādams piecēlās, kleimuroja atpakaļ uz ziemas mītni. Apstājās. Pacēla galvu, sniega pārslas iesitās sejā, vējš plucināja bārdu . . Viņam likās … Nē. nē, tas ir vējš, droši vien iečīkstējās priede pret priedi … Vecis tomēr ilgi stāvēja, cenzdamies panākt, lai sirds nesistos tik skaļi.

— Ē-hej, — tikko dzirdami atskanēja cilvēka balss no Šaitana akmens puses.

Vecis ievaidejās. Acis aizmigloja asaras. Atplestajā mutē sitās pārslas. Sabiezējušā krēslā vairs neko neva­rēja izšķirt . . .

— Ē-hej, Mancev, — atkal vēja brāzienos ielauzās skanīga zēna balss. No nezālēm pacēlās āža galva, Maška pienāca pie veča un, saspicējis ausis, tāpat ieklausījās neparastajās balsīs, kas ienesa satraukumu šai tuks­nesī … No labās, no kreisās puses tuvojās, sauca.

— Hej . . . Kur jūs, Mancev? Vai esat vēl dzīvs?

Vecim trīcēja bārda, trīcēja lūpas, viņš plātīja ro­kas un neskanīgi atkārtoja:

— Jā, jā, esmu dzīvs . .. Tas esmu es, Mancevs.

Nokvēpušie ziemas mājokļa baļķi vēl nekad nebija

piedzīvojuši tādu greznību. No vulkāniskajiem akme­ņiem saliktajā pavardā sprēgāja uguns, katlos vārījās ūdens. Mancevs vilka nāsīs sen aizmirstās tējas, mai­zes, šķiņķa smaržas.

Nāca iekšā un gāja laukā skali cilvēki, ienesdami un raisīdami vaļā saiņus. Kāds vīrietis ar platiem vaigu kauliem pasniedza viņam krūzi ar kūpošu tēju, maizes riku . .. Maize. Mancevs trīcēja pie visām miesām, aši košļādams ar smaganām. Kāds zēns, notupies zemē, līdz­jūtīgi noraudzījās, kā Mancevs, nokodis no maizes ri­kas, ikreiz piespieda to pie pinkainās bārdas, it kā bai­dījās: vai nav sapnis visa šī dzīve, kas ielauzusies viņa pussagruvušā mājokli.

— Nikolaj Kristoforovič, vai patiešām jūs mani ne­pazīstat?

— Nē, nē, esmu atradis no cilvēkiem, — murmināja Mancevs, — es ļoti ilgi neesmu ēdis maizi.

— Es esmu Ivans Gusevs … Nikolaj Hristoforovič, es visu izdarīju, kā jūs bijāt licis. Atcerieties, vēl drau­dējāt man galvu noraut.

Mancevs neko neatcerējās, tikai blenza uz liesmu ap­spīdētajām, svešajām sejām. Ivans sāka viņam stāstīt, kā toreiz gājis caur taigu uz Petropavlovsku, slēpies no lāčiem, redzējis rudu kaķi teļa lielumā, briesmigi no­bijies, bet kaķis un aiz tā vēl tris kaķi pagājuši garām; pārticis no ciedru riekstiem, kurus sameklējis vāveru ligzdās; Petropavlovskā nolidzis uz kuģa mizot kartupe­ļus; atbraucis uz Vladivostoku un vēl septiņus tūkstošus kilometru kratījies zem vagoniem ogļu kastēs.

— Es savu vārdu turēju, Nikolaj Hristoforovič, at­vedu pie jums cilvēkus. Tikai jūs toreiz veltigi aprakstī­jāt manu muguru ar ķīmisko zīmuli. Vajadzēja vienkārši pateikt: «Ivan, vai apsolies?» — «Apsolos.» Bet jūs man uz muguras uzrakstijāt, varbūt kaut ko pret padomju varu. Vai tas ir glīti? Tagad jūs uz mani vairs necerat, es esmu pionieris.

Pieliecies pie zēna, Mancevs, šķobīdams lūpas, pa­vaicāja ķērkstošā čukstā:

— Kas ir šie cilvēki?

— Franču zinātniskā ekspedīcija, kad jums saka. Speciāli mani sameklēja Ļeņingradā, lai es atvestu vi­ņus šurp. pie jums ,..

Mancevs sāpīgi satvēra zēna plecu:

— Vai Garinu tiki redzējis?

— Nikolaj Hristoforovič, metiet draudus pie malas, aiz manis tagad stāv padomju vara… Jūsu vēstule uz mana kupra nokļuva drošās rokās … Garins man vairs nav nekas.

— Kāpēc viņi ir šeit? Ko viņi grib no manis? … Es viņiem neko neteikšu. Es viņiem neko nerādīšu.

Manceva seja tumši pietvīka, viņš satraukti atska­tījās. Blakus viņam uz lāvas sēdēja Artūrs Levī.

— Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič. Ēdiet, atpū­tieties . .. Laika mums diezgan, agrāk par novembri no šejienes jūs neaizvedīsim.

Mancevs norausās no lāvas, viņa rokas trīcēja …

— Es vēlos runāt ar jums zem četrām acīm.

Viņš aizkleterēja līdz durvīm, kas bija sanaglotas no neaptēstiem, pussapuvušiem nomaļiem. Pagrūda tās. Nakts vējš ieklupa viņa sirmajās pinkās. Artūrs Levi de­vās Mancevam lidz tumsā, kur virpuļoja slapjš sniegs.

— Manā bisē pēdējais lādiņš … Es jūs nošaušu! Jūs ieradāties mani aplaupīt! — kliedza Mancevs, drebēdams aiz dusmām.

— Ejam, nostāsimies aizvējā. — Artūrs Levī aizvilka viņu, atbalstīja pret baļķu sienu. — Beidziet plosīties. Mani atsūtīja pēc jums Pjotrs Petrovičs Garins.

Mancevs krampjaini satvēra Levī rokas. Viņa pietū­kuši seja ar izrieztiem plakstiem drebēja, bezzobainā mute šļupstēja:

— Garins ir dzīvs?… Viņš nav mani aizmirsis? Kopā badojāmies, kopā kalām lielus plānus . . . Taču tas viss ir blēņas, murgi … Ko es šeit atklāju? … Es iztaustīju zemes garozu … Es guvu apstiprinājumu vi­siem maniem teorētiskajiem paredzējumiem … Es nebiju gaidījis tik spīdošus rezultātus… Olivīns ir te, — Mancevs piedauzīja ar slapjajiem briežādas zābakiem, — dzīvsudrabu un zeltu var smelt neierobežotā daudzumā. Klausieties, es iztaustīju ar isvilņiem zemes kodolu . .. Tur velns zin kas notiek … Es apgriezu otrādi pasaules zinātni … Ja Garins varētu sagādāt simt tūkstošus dolāru, — ko visu mēs nedabūtu gatavu! …

— Garinam pieder miljardi, par Garinu brēc visas pasaules avizes, — teica Levī, — viņam izdevās uzbū­vēt hiperboloidu, viņš ieņēma salu Klusajā okeānā un ga­tavojas lielām lietām. Viņš gaida vienigi jūsu pētījumus par zemes garozu. Pēc jums atsūtis dirižabli. Ja laika apstākji neliks šķēršļus, pēc mēneša mēs varēsim uzsliet piestātnes mastu.

Mancevs uzgulās sienai, ilgi klusēja, nodūris galvu.

— Garins, Garins, — viņš atkārtoja ar sirdi plosošu pārmetumu. — Es iedevu viņam hiperboloida ideju. Es uzvedināju viņu uz domām par olivīna joslu. Par salu Klusajā okeānā pateicu es. Viņš apzaga manas smadze­nes, sapūdēja mani nolādētajā taigā … Ko lai es ta­gad paņemu no dzīves — gultu, ārstu, mannas putru? … Garins, Garins … Svešu ideju gremotājs! …

Mancevs pacēla seju pret trakojošo sniega vētru:

— Cinga sagrauza manus zobus, ēdes saēda manu ādu, esmu gandrīz akls, manas smadzenes notrulinā­tas. .. Vēlu, pārāk vēlu Garins atcerējies mani. ..