Inženiera Garina hiperboloīds

21

Balts, stiklots, mirdzošs pazemes dzelzceļa ziemeļudienvidu līnijas vilciens ar klusu dārdoņu joņoja pa tum­šām dzīlēm zem Parīzes. Līkumotajos tuneļos garām aizzibēja elektrisko vadu tīmekļi, cementa masīvā iedob­tas nišas, kur, skrejošo uguņu apspīdēts, spiedās strād­nieks, dzelteni burti uz melna fona: «Du Bonnet», «Du Bonnet», «Du Bonnet», apzīmēdami riebīgu dzērienu, kuru reklāmas ar varu dzina parīziešu apziņā.

Acumirklīga pietura. Pazemes gaismas pielieta sta­cija. Krāsaini reklāmu taisnstūri: «Brīnišķīgas ziepes», «Izturīgas bikšu lences», «Zābaksmērs ar lauvas galvu», «Autoriepas «Sarkanais sātans»», gumijas papēži, izpār­došana par lētām cenām universālos preču namos — «Luvra», «Daiļā puķu pārdevēja», «Lafajeta galerija».

Skaļš, smejošs pūlis — piemīlīgas universālveikalu pārdevējas, izsūtāmie zēni, ārzemnieki, jauni cilvēki ap­spīlētās žaketēs, strādnieki sviedrainos kreklos, kas sa­bāzti zem kumača jostām, — spiezdamies virzās uz vil­cienu. Momentāli atbīdās stikla durvis … «O-o-o-o,» pārskan nopūta, un dāmu cepurītes, izbolītas acis, vaļā pavērtas mutes, sasarkušas, jautras, saniknotas sejas vienā virpulī sāk gāzties iekšā. Konduktori ķieģeļkrāsas blūzēs, ieķērušies rokturos, ar vēderu iespiež publiku va­gonos. Blīkšķēdamas aizcērtas durvis; aprauts svilpiens. Vilciens kā ugunīga lenta ienirst pazemes melnajās velvēs.

Semjonovs un Tiklinskis sēdēja ziemeļu-dienvidu lī­nijas vagonā uz sānu sola, ar muguru pret durvīm. Po­lis nevarēja rimties:

— Palūgšu panu ņemt vērā — vienīgi pieklājība mani attur no skandāliem … Simtreiz es biju gatavs aizsvilties … It kā nebūtu ēdis brokastis pie miljardieriem! Es uzspļauju virsū šīm brokastīm … Nosaukt mani par nelieti!

— Eh, liecieties mierā, pan Stas. Mums maksā brangu naudu, no mums galu galā nekas netiek prasīts. Darbs nav bīstams, gandrīz vai patīkams: blandāmies pa kro­dziņiem un kafejnīcām . ..

— Es prasu, lai mani cienī!

— Rimsties, Stas, par cienīšanu naudu nemaksā! . ..

Pie durvim, aiz sola, kur sarunājās Tiklinskis un Sem­jonovs, atbalstījies ar elkoni pret vara stieni, stāvēja tas, kas kādreiz Arodbiedrību bulvārī sarunā ar Šeļgu bija nosaucis sevi par Pjankovu-Pitkeviču. Viņa mēteļa ap­kakle bija uzcelta un aizsedza sejas apakšējo dalu, plat­male uzvilkta virs acīm. Stāvēdams nevērīgi un laiski, pielicis pie mutes spieķa kaula rokturi, viņš vērīgi no­klausījās visu sarunu starp Semjonovu un Tiklinski, pie­klājīgi pavirzījās sāņus, kad viņi piecēlās, un izkāpa no vagona divas stacijas vēlāk — Monmartrā. Tuvākajā pasta nodaļā viņš nodeva telegramu:

«Ļeņingrada. Kritninālizmeklēšanas nodaļa. Šeļgam. Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.»