Inženiera Garina hiperboloīds

85

Pie Airēšanas kluba vārtiņiem stāvēja labi ģērbies pil­sonis ar platiem vaigu kauliem un urķēja ar spieķi zemi. Viņš pacēla galvu un tik dīvaini paskatijās uz pienākušo Taraškinu un Ivanu, ka Taraškins salēcās. Ivans piespie­dās viņam cieši klāt. Svešais teica:

— Es gaidu te kopš rīta. Vai šis zēns ir Ivans Gu­sevs?

— Kāda jums dala? — iešņācies noprasīja Taraškins.

— Piedodiet, vispirms ievērosim pieklājību, biedri. Mans vārds Artūrs Levī.

Viņš izvilka apliecību un atvēra to Taraškinam pie deguna:

— Es strādāju padomju pārstāvniecībā Parīzē. Vai jums ar to pietiek, biedri?

Taraškins norūca kaut ko nenoteiktu. Artūrs Levī iz­vilka no kabatas portfeļa fotogrāfiju, ko Šeļgam bija at­ņēmis Garins.

— Vai varat apliecināt, ka fotogrāfijā redzams šis pats zēns?

Taraškins bija spiests piekrist. Ivans mēģināja aizlavīties, bet Artūrs Levi cieši saspieda viņa plecu.

— Fotogrāfiju man nodeva Šeļga. Man uzticēts sle­pens uzdevums — nogādāt zēnu pēc minētās adreses. Pretošanās gadījumā man viņš jāarestē. Vai esat ar mieru pakļauties?

— Mandātu? — Taraškins noprasīja.

Artūrs Levī parādija padomju vēstniecībā Parīzē iz­sniegtu mandātu ar visiem parakstiem un zīmogiem Ta­raškins ilgi to lasīja Nopūtās, salocīja četrām kārtām.

— Velns viņu sazin, it kā viss būtu pareizi. Varbūt viņa vietā var aizbraukt kāds cits? Zēnam jāmācās …

Artūrs Levī zobgalīgi iesmējās:

— Nebaidieties. Zēnam pie manis neklāsies slikti…

Taraškins piekodināja Ivanam pa ce]am rakstīt. Ta­raškina satraukums mazliet aprima, kad viņš saņēma no Ceļabinskas atklātni.

«Dārgais biedri Taraškin, slava darbam — braucam mēs tīri pieklājīgi, pirmajā kiasē. Ēdiens labs, arī ap­iešanās. Maskavā Artūrs Artūrovičs nopirka man ce­puri, jaunus vatētus svārkus un zābakus. Tikai viena ne­laime — garlaicība māc nost: Artūrs Artūrovičs cauru dienu klusē. Starp citu, Samaras stacijā sastapu vienu bezpajumtnieku, bijušo draugu. Es viņam iedevu, pie­dodiet, Jūsu adresi, droši vien atbrauks, gaidiet.»