Inženiera Garina hiperboloīds

54

Trešo nakti pēc kārtas istabā, kur gulēja Šeļga, pie­mirsa aizvērt slēģus. Ikreiz viņš atgādināja par to mā­sai karmelitei. Viņš vērīgi sekoja, lai bulta, kas savienoja abas slēģu puses, būtu aizbīdīta, kā nākas.

Sais trīs nedēļās Šeļga tik tālu atlaba, ka cēlās no gultas augšā un pārsēdās pie loga, tuvāk platana kup­lajiem zariem, melnajiem strazdiem un varavīksnēm ūdens puteklīšos virs zālāja.

No šejienes bija pārskatāms viss slimnīcas dārzs, ap­jozts ar aklu mūri. Astoņpadsmitajā gadsimtā šī vieta piederēja klosterim, ko iznicināja revolūcija. Mūki ne­cieš ziņkāras acis. Mūris bija augsts, tā kore viscaur nosēta ar stikla lauskām.

Pārrāpties pār mūri varēja, vienīgi pieslienot pretējā pusē kāpnes. Ieliņas, kas piesniecās slimnīcai, bija klu­sas un vientulīgas, tomēr laternas tur dega tik spilgti un klusumā aiz mūra tik bieži klaudzēja policistu soļi, ka Jautājums par kāpnēm atkrita.

Protams, ja nebūtu stikla lausku uz mūra, veikls cil­vēks pārmestos arī bez kāpnēm. Katru rītu Šeļga, aizrā­vies aiz štoras, apskatīja visu mūri lidz pēdējam akmen­tiņam. Briesmas draudēja vienīgi no šīs puses. Garina sūtītais cilvēks diez vai riskētu iznākt no slimnīcas iekš­telpām. Taču par to, ka slepkava tik un tā ieradīsies, Šeļga nešaubījās.

Viņš gaidīja tagad ārsta apskati, lai izrakstītos. Tas bija zināms. Ārsts iebrauca parasti piecas reizes nedēļā. Taču šoreiz izrādījās, ka ārsts ir saslimis. Šeļgām pazi­ņoja, ka bez vecākā ārsta slēdziena viņš netiks izrakstīts. Protestēt viņš pat nemēģināja. Viņš nosūtīja ziņu uz padomju vēstniecību, lai no turienes viņam piegādātu ēdienu. Slimnīcas zupu viņš izgāza izlietnē, maizi pa­meta strazdiem.

Šeļga zināja, ka Rollingam jātiek vaļā no vienīgā liecinieka. Šeļga tagad gandrīz nemaz negulēja — tik liels bija uzbudinājums. Māsa karmelite pienesa viņam avīzes, visu dienu viņš strādāja ar šķērēm un pētīja izgriezu­mus. Hlinovam viņš aizliedza nākt uz slimnīcu. (Volfs bija Vācijā, pie Reinas, kur ievāca ziņas par Rollinga ciņu ar Vācijas anilīna kompāniju.)

No rita, kā parasti pienācis pie loga, Šeļga pārlaida skatienu dārzam un tūdaļ ierāvās aiz portjeras. Viņam kļuva pat jautri. Beidzot! Dārzā, ziemeļu pusē, pa pusei liepas lapotnē, pie mūra bija pieslietas dārznieka kāpnes, to augšgals rēgojās pusaršīnu virs stikla lauskām.

Šeļga noteica:

— Veikli, velni tādi!

Atlika vienīgi gaidīt. Viss jau bija apsvērts. Šeļgas labā roka, lai gan vairs nebija sabindēta, jutās vēl vārga. Kreiso — skaliņos un ģipsī, māsa bija cieši piesējusi pie krūtīm. Roka ar ģipsi svēra ne mazāk par piecpadsmit mārciņām. Tas bija vienīgais ierocis, ar kuru viņš varēja aizstāvēties.

Ceturtajā vakarā māsa atkal piemirsa aizvērt slēģus. Šeļga šoreiz neprotestēja un jau no pulksten deviņiem izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abos stāvos aizcir­tās slēģi. Viņa logs atkal palika līdz galam vaļā. Kad nodzisa gaisma, viņš izlēca no gultas un ar vārgo labo roku un zobiem sāka raisīt vaļā apsēju, kas saturēja kreiso roku.

Šeļga apstājās, aizturējis elpu, ieklausījās. Beidzot roka svabadi nokarājās. Viņš varēja saliekt to līdz pusei Ielūkojās dārzā, ko apgaismoja ielas laterna, — kāpnes stāvēja vecajā vietā aiz liepas. Viņš satina segu, pabāza to zem palaga, pustumsā likās, ka gultā guļ cilvēks.

Aiz loga bija kluss, vienīgi lāses pakšķēja. Violeta blāzma plaiksnījās mākoņos virs Parīzes. Lidz šejienei bulvāru trokšņi nenonāca. Nekustīgi melnoja platana pazares.

Kaut kur ierūcās automobilis. Šeļga saspringa, šķita, viņš dzird, kā sitas sirds putnam, kas snauž uz platana zariņa. Pagāja droši vien ilgs laiks. Dārzā sākās čīk­stoņa un šņirkstoņa, it kā vilktu ar dēli gar kaļķa mūri.

Šeļga atkāpās pie sienas aiz portjeras. Nolaida ģipša roku. «Kas? Nudien, kas?» viņš nodomāja. «Vai tiešām pats Rollings?»

lešalcās lapas — strazds satrūkās. Šeļga raudzījās uz loga priekšā blāvi apgaismoto parketu, kur vajadzēja parādīties cilvēka ēnai.

«Saut jau nešaus.» viņš nodomāja, «jāgaida kāds fosganam līdzīgs draņķis…» Uz parketa sāka augt ēna — galva ar dziļi uzvilktu platmali. Šeļga atvēzēja roku, lai sitiens būtu spēcīgāks. Ēna izauga līdz pleciem, pacēla izplestus pirkstus …

— Šeļga, biedri Šeļga, — ēna krieviski čukstēja, — tas esmu es, nebaidieties …

Šeļga bija gaidījis visu, tikai ne šos vārdus, ne šo balsi. Neviļus viņš iekliedzās. Atklāja sevi, un cilvēks ar vienu lēcienu pārmetās pāri palodzei. Izstiepa aizsar­gājoties abas rokas. Tas bija Garins.

— Jūs gaidījāt uzbrukumu, tā jau es domāju, — viņš steidzīgi ierunājās, — šonakt nolemts jūs nogalināt. Man tas nav izdevīgi. Es lieku uz kārts velns zina ko, man jāizglābj jūs. Ejam, man ir automobilis.

Šeļga atrāvās no sienas.

Garins jautri atņirdza zobus, ieraudzījis aizvien vēl atvēzēto ģipša roku.

— Klausieties, Šeļga, nudien, es neesmu vainīgs.

Vai atceraties mūsu norunu Ļeņingradā? Es spēlēju go­dīgi. Par nepatikšanām Fonteneblo mežā jums jāpateicas vienīgi šim nelietim Rollingam. Varat man ticēt — ejam, dārga katra sekunde …

Šeļga beidzot izdabūja:

— Labi, jūs mani aizvedīsiet, bet pēc tam?

— Es jūs noslēpšu … Uz neilgu laiku, nebaidieties. Iekams nebūšu saņēmis no Rollinga pusi … Vai avīzes lasāt? Rollingam cūkas laime, bet viņš nevar godīgi spēlēt. Cik jums vajag, Šeļga, nosauciet jebkuru skaitli. Desmit, divdesmit, piecdesmit miljonus? Es izsniegšu kvīti…

Garins runāja paklusu, steidzīgi, kā murgos, viga sejā drebēja katrs muskulītis.

— Neesiet muļķis, Šeļga. Vai jūs to aiz principiali­tātes, vai? … Es piedāvāju strādāt kopā pret Rollingu … Nu . . . Braucam …

Šeļga spītīgi papurināja galvu:

— Negribu. Nebraukšu.

— Tik un tā — jūs nogalinās.

— Redzēsim.

— Kopējas, sargus, administrāciju — visus Rollings uzpircis … Jūs nožņaugs. Es zinu … So nakti jums ne­pārdzīvot … Vai brīdinājāt savu vēstniecību? . . . Labi, labi. .. Vēstnieks pieprasīs paskaidrojumus. Franču val­dība labākā gadījumā atvainosies … Bet jums no tā ne­kļūs vieglāk. Rollingam jānovāc pie malas liecinieks . .. Viņš nepieļaus, lai jūs pārkāptu padomju vēstniecības slieksni …

— Teicu — nebraukšu … Negribu …

Garins atvilka elpu. Atskatījās uz logu.

— Labi. Tad es jūs aizvedīšu pret jūsu gribu. — Viņš soli atkāpās, iebāza roku mēteli.

— Kā tas jāsaprot — pret manu gribu?

— Sitā …

Garins izrāva roku no kabatas, izvilka masku ar īsu gāzu filtra cilindru, aši pielika to pie mutes, un Šeļga nepaguva iekliegties — sejā viņam iešļāca eļļaina šķid­ruma strūkla . .. Pavīdēja vienīgi Garina roka, kas spieda gumijas bumbieri… Šeļga aizrijās ar smaržīgu, saldenu reibumu

— Vai ir kas jauns?

— Jā. Esiet sveicināti, Volf.

— Es taisnā ceļā no stacijas, izbadējies kā astoņ­padsmitajā gadā.

— Jums jautrs izskats, Volf. Vai daudz uzzinājāt?

— So to uzzināju..,. Vai runāsim šeit?

— Labi, tikai ātri.

Volfs apsēdās līdzās Hlinovam uz granīta sola In­driķa IV1 pieminekļa pakājē, ar muguru pret Konsjeržeras2 melnajiem torņiem. Apakšā, tur, kur Sites sala beidzās ar smailu sēri, zarus ūdenī mērca sēru vītols. Kādreiz šeit uz sārtiem bija locījušies Tamplijeru [16] ordeņa bruņinieki. Tālumā, aiz desmitiem tiltu, kas atspoguļojās upē, grima saule putekļaini oranžā mirdzumā, krastma­lās uz smiltīm piekrautām metala liellaivām ar makšķe­rēm rokās sēdēja franči, krietnie buržuji, kurus izputi­nājusi inflācija, Rollings un pasaules karš. Kreisajā pusē, uz krastmalas granīta parapeta, tālu — līdz pat ārlietu ministrijai zem mūžīgās saules bukinisti garlaikojās pie grāmatām, kas šajā pilsētā nevienam vairs nebija vaja­dzīgas.

Šeit sava mūža pēdējās dienas dzīvoja vecā Parīze. Vēl klaiņoja starp grāmatām krastmalā, starp putnu bū­rīšiem, starp gaudenajiem makšķerniekiem padzīvojušas personas ar sklerozām acīm, ar ūsām, kas aizsedz muti, apmetņos, vecās salmu platmalēs … Kādreiz tā bija viņu pilsēta … Rau tur, velns parāvis, Konsjeržerā, auroja Dantons, gluži kā vērsis, kuru velk uz kautuvi. Rau tur, pa labi, aiz Luvras grafīta jumtiem, kur dūmakā plešas Tiljerī dārzi, — tur gāja karsti, kad pa Rivoli ielu spindza ģenerēja Galifē[17] kartečas. Ai, cik daudz zelta pie­derēja Francijai! Katrs akmens šeit, ja prastu runāt, pa­stāstītu par diženo pagātni. Bet nu, — te pats velns ne­tiek gudrs — par saimnieku šai pilsētā uzmeties aizjūras briesmonis Rollings, tagad krietnajam buržujam vairs neatliek nekas cits kā iemest makšķeres un sēdēt ar no­durtu galvu … E-he, hē! O-la-lā! …

Izsmēķējis pīpē stipro tabaku, Volfs teica:

— Stāvoklis ir šāds. Vācijas anilīna kompānija ir vienīgā, kas neielaižas ar amerikāņiem nekādās darišanās. Kompānija saņēmusi divdesmit astoņus miljonus marku valsts subsīdijas. Patlaban visas Rollinga pūles virzītas uz to, lai izšūpotu vācu anilimi.

— Vai viņš spēlē uz pazeminājumu? — iejautājās Hlinovs.

— Šā mēneša divdesmit astotajā datumā pārdod ani­līna akcijas par kolosālām summām.

— Tās ir ļoti svarīgas ziņas, Volf.

— Jā, mēs esam tikuši uz pēdām. Rollings acīm redzot ir pārliecināts par vinnestu, lai gan akcijas nav kritušās ne par feniņu, bet šodien jau divdesmitais… Jūs saprotat, uz ko vienigi viņš var cerēt?

— Tātad viņiem viss sagatavots?

— Manuprāt, aparāts jau uzstādīts.

— Kur atrodas Anilīna kompānijas rūpnīcas?

— Pie Reinas, N tuvumā. Ja Rollings pieveiks ani­līnu, viņš būs visas Eiropas rūpniecības saimnieks.

— Mēs nedrīkstam pieļaut katastrofu. Mūsu pienā­kums — izglābt Vācijas anilīnu. (Hlinovs paraustīja plecus, bet nebilda ne vārda.) Es saprotu: kam jānotiek — tas notiks. Mēs divi vien neapturēsim Amerikas spie­dienu. Bet, nelabais viņu zina, vēsture reizēm izmet ne­gaidītus trikus.

— Revolūciju veidā?

— Kaut vai tā.

Hlinovs palūkojās uz Volfu pat ar zināmu izbrīnu. Acis viņam bija apaļas, dzeltenas, ļaunas.

— Volf, buržuji neies glābt Eiropu.

— Zinu.

— Tiešām?

— Šai braucienā es gana nolūkojos… Buržuji — franči, vācieši, angli, itālieši — noziedzīgi, akli, ciniski izpārdod veco pasauli. Lūk, ar ko izbeidzas kultūra — ar ūtrupi . . . Zem āmura!

Volfs tumši piesarka:

— Es griezos pie varas iestādēm, liku noskārst bries­mas, lūdzu palīdzēt sameklēt Garinu … Es teicu viņiem briesmīgus vārdus .. . Man smējās tieši sejā. Pie joda! … Es neesmu no tiem, kas atkāpjas.

— Volf, ko jūs uzzinājāt pie Reinas?

— Es uzzināju … Anilīna kompānija saņēmusi no Vācijas valdības lielus kara pasūtījumus. Ražošanas process Anilīna kompānijas rūpnīcās patlaban atrodas visbīstamākajā stadijā. Viņiem tur apstrādāšanā turpat pieci simti tonnu tetrila.

Hlinovs strauji piecēlās. Spieķis, uz kura viņš at­spiedās, saliecās. Viņš atkal apsēdās.

— Presē bija iespraucies rakstiņš par nepieciešamību attālināt strādnieku pilsētiņas no šīm nolādētajām rūp­nīcām. Anilīna kompānijā nodarbināti vairāk nekā piec­desmit tūkstoši cilvēku … Avizei, kas bija ievietojusi rakstiņu, tika uzlikts naudas sods … Rollinga pirksts …

— Volf. mēs nedrīkstam zaudēt nevienu dienu.

— Es pasūtīju biļetes uz vilcienu, kas atiet pulk­sten vienpadsmitos, šodien.

— Mēs brauksim uz N?

— Domāju, ka tikai tur atrodamas Garina pēdas.

— Tagad paskatieties, ko man izdevās dabūt. — Hli­novs izvilka no kabatas laikrakstu izgriezumus. — Pirms trim dienām es biju pie Šeļgas … Viņš izstāstīja man savus apsvērumus: Rollingam un Garinam vajag savā starpā sazināties …

— Protams. Katru dienu.

— Pa pastu? Telegrāfiski? Kā jūs domājat, Volf?

— Nekādā gadījumā. Nekādu rakstisku pēdu.

— Tad — pa radio?

— Brēkt pār visu Eiropu … Nē …

— Ar trešās personas starpniecību?

— Nē… Zinu, — noteica Volfs, — jūsu Šeļga ir brašs zēns. Dodiet šurp izgriezumus . . .

Viņš izlika tos uz ceļgaliem un uzmanīgi sāka lasīt ar sarkanu pasvītroto:

«Visu uzmanību pievērsiet anilīnam.» «Sāku.» «Vieta atrasta.»

— «Vieta atrasta,» — čukstēja Volfs, — to ziņo avīze no E, pilsētiņa N tuvumā . . . «Nervozēju, norādiet dienu.» — «Noskaitiet trīsdesmit piecas no līguma pa­rakstīšanas dienas …» Tie var būt vienīgi viņi. Līguma parakstīšanas nakts Fonteneblo mežā — pagājušā mē­neša divdesmit trešais datums. Pielieciet klāt trīsdesmit pieci — būs divdesmit astoņi, anilīna akciju pārdošanas termiņš …

— Tālāk, tālāk, Volf… «Kādus soļus jūs esat spē­ris?» — tas ziņot^nd'K, ja^tājGaf!ns. Nākamajā dienā Parīzes avīzē^— Rollinga atbilde: «Jahta sagatavota. Pienāks trešajā dienā. Tiks paziņots pa radio.» Bet šeit — pirms četrām dienām -jautā RoTftngs: «Vai nebūs redzama gaisma?» Garins^, atbild: «Visapkārt neapdzīvots. Attā­lums pieci kilometri.»

— Citiem vārdiem, aparāts uzstādīts kalnos: raidīt staru piecus kilometrus tālu var vienīgi no augstas vie­tas. Klausieties, Hlinov, mums atlicis briesmīgi maz laika. Ja paņem piecus kilometrus par rādiusu — centrā rūpnīcas, mums vajag pārmeklēt apvidu vismaz pa trīs­desmit piecus kilometrus garu aploci. Vai ir vēl kādi no­rādījumi?

— Nē. Es nupat kā taisījos zvanīt Šeļgām. Pie viņa jābūt izgriezumiem no vakardienas un šāsdienas avīzēm.

Volfs piecēlās. Varēja redzēt, ka zem apģērba viņam pietūka muskuļi. Hlinovs ierosināja piezvanīt no tuvākās kafejnīcas kreisajā krastā. Volfs trauksmaini metās pār tiltu; kāds večuks ar cāļa kaklu, nosmulētos svārķeļos, kas varbūt bija piesūkušies ar vientulīgām asarām par tiem, kurus laupījis karš, pakratīja galvu un ilgi no pu­tekļainās platmales apakšas noskatījās nopakaļ skrejo­šajiem ārzemniekiem:

— O-o! Ārzemnieki … Kad nauda kabatā, tad nu grūstās un trencas, it kā viņi būtu savās mājās … O-o … mežoņi! …

Kafejnīcā, pie cinkota piestākļa, Volfs dzēra sodas ūdeni. Caur telefona kabīnes stiklu bija redzama Hlinova mugura, lūk, viņam pacēlās pleci, viņš saguma ar visu augumu pār klausuli, izslējās, iznāca laukā no ka­bīnes; viņa seja bija mierīga, bet balta kā maska.

— Slimnīcā atbildēja, ka šonakt Šeļga esot pazudis. Darīts viss, lai viņu sameklētu… Domāju, ka viņš ir nogalināts.