Inženiera Garina hiperboloīds

56

Sprakšķēja žagari divus gadsimtus kvēpinātā pavardā ar āķiem, kur uzkārt desas un šķiņķus, ar diviem akmens svētajiem malās, uz viena bija uzmesta Garina gaišā platmale, uz otra — taukaina virsnieku cepure. Pie galda, ko apgaismoja tikai pavarda uguns, sēdēja četri vīrieši. Viņiem priekšā — pīteņa pudele un pilnas vīna glāzes.

Divi bija ģērbušies pilsētnieciski, — viens, ar platiem vaigu kauliem, drukns, ar īsi apcirptu matu eziti, otra­jam — garena, ļauna seja. Trešais, fermas saimnieks, kura virtuvē patlaban notika apspriede, — ģenerālis Subotins, sēdēja vienīgi netīrā linu kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Gludi noskūtā āda uz viņa galvas kustējās, resnā seja ar izbužinātām ūsām pielija ar tumšu sārtumu no vīna.

Ceturtais, Garins, tūristu uzvalkā, nevērīgi vilkdams pirkstu pa glāzes malu, runāja:

— Tas viss ir ļoti labi … Bet es pastāvu, lai manam gūsteknim, kaut arī viņš ir_ boļševiks, netiktu nodarīts ne vismazākais ļaunums. Ēdiens — trīs reizes dienā, vīns, saknes, augļi… Pēc nedēļas es viņu paņemšu no jums .. . Cik tālu Beļģijas robeža? …

— Trīs ceturtdaļstundas brauciena automobilī, — naski paliecies uz priekšu, atbildēja cilvēks ar gareno seju.

— Visam jānotiek pilnīgā slepenībā … Es saprotu, ģenerāļa kungs un virsnieku kungi (Garins pasmīnēja), ka jūs, būdami muižnieki un bezgala uzticīgi nomocītā imperatora piemiņai, rīkojaties tagad, vadoties vienīgi no augstākiem, tīri idejiskiem apsvērumiem … Citādi es ne­maz nebūtu griezies pie jums pēc palīdzības …

— Mēs šeit visi esam labāko aprindu cilvēki — ko tur runāt? — nogārdzās ģenerālis, savilkdams krokās ādu uz galvvidus.

— Noteikumi, atkārtoju, ir šādi: par pilnu gūstekņa pansiju es jums maksāju tūkstoš franku dienā. Pie­krītat?

Ģenerālis pagrieza asinīm pieplūdušās acis uz biedru pusi. Druknais parādīja baltus zobus, garsejainais no­dūra acis.

— Ak, pareizi, — Garins noteica, — piedošanu, kungi, rokas naudiņa …

Viņš izvilka no revolvera kabatas žūksni tūkstošfranku biļešu un nometa to uz galda vīna paltī.

— Lūdzu …

Ģenerālis nokrekšķējās, pievilka žūksni pie sevis, ap­skatīja, noslaucīja gar vēderu un sāka skaitīt, sēkdams caur spalvainām nāsīm. Viņa biedri pamazām virzījās tuvāk, acis tiem spīdēja.

Garins pieceldamies pavēlēja:

— Ievediet gūstekni!