Inženiera Garina hiperboloīds

71

— Kapteini Jansen, es gribu izkāpt krastā.

— Klausos.

— Es gribu, lai jūs brauktu man līdz.

Jansens aiz labpatikas nosarka. Pēc minūtes lakota sešairu laiva viegli nokrita no «Arizonas» borta dzidrajā ūdenī. Trīs sārti, melnīgsnēji matroži nolaidās pa tauvu uz airētāju soliem. Pacēla airus, sastinga.

Jansens gaidīja pie kāpnēm. Zoja vilcinājās, aizvien vēl ar izklaidīgu skatienu raudzījās uz tveicē trīsmojošo Neapoles panorāmu ar augšup kāpjošām terasēm, uz sena cietokšņa terakota[21] mūriem un torņiem virs pilsē­tas, uz laiski dūmojošo Vezuva virsotni. Nepūta ne vēsma, un jūra laistījās kā spogulis.

Daudzas laivas gausi slīdēja pa līci. Kādā no tām, kājās stāvēdams, ar stūres airi īrās garš vecis, kas šķita kā izkāpis no Mikelandželo zīmējumiem. Sirmā bārda krita uz sadriskāta, aplāpīta, tumša mēteļa, sirmās matu pinkas kā kupls vainags apņēma galvu. Pār plecu — linaudekla soma.

Tas bija visā pasaulē pazīstamais Pepo, ubags.

Viņš izbrauca pats savā laivā lūgt dāvanas. Vakar Zoja bija nometusi viņam no borta solīdu papīrīti. Šo­dien viņš atkal stūrēja laivu uz «Arizonu». Pepo bija pē­dējais vecās Itālijas romantiķis, dievu un mūzu mīlulis. Tas viss aizgāja uz neatgriešanos. Neviens vairs neraudēja, laimīgām acīm vērdamies uz vecajiem akmeņiem. Karalaukos trūdēja tie mākslinieki, kas kādreiz bija mak­sājuši skanošu zelta gabalu, kad gleznoja Pepo starp Cecīlija Jukundusa mājas drupām Pompejā. Pasaule bija tapusi garlaicīga.

Lēni vilkdams airi, Pepo slīdēja pa «Arizonas» borta atspulga zalgmojošo ūdeni, pacēla majestātisko, kā me­daļā iekalto, krunkaino seju ar pinkainām uzacim un izstiepa roku. Viņš pieprasīja ziedojumu. Zoja, pārlieku­sies pār margām, pavaicāja viņam itāliski:

— Pepo, uzmini, — pāris vai nepāris?

— Pāris, sinjora.

Zoja iemeta viņam laivā žūksni jaunu asignāciju.

— Pateicos, daiļā sinjora, — cēli teica Pepo.

Ilgāk vairs nebija ko kavēties. Zoja bija zīlējusi uz

Pepo: atbrauks laivā vecais ubags, atbildēs «pāris» — viss būs labi.

Tomēr viņu tirdīja nelāgas priekšnojautas: ja nu pēk­šņi hotelī «Splendid» ierīkots policijas slēpnis? Bet ausīs skanēja pavēloša balss: «…Ja jums dārga jūsu drauga dzivība .. .» Citas izejas nebija.

Zoja nokāpa laivā. Jansens apsēdās pie stūres, airi atvēzējās, un Santa Lūcijas krastmala skrēja pretim — mājas ar atklātām kāpnēm, ar ve]u un kankariem uz auklām, šauras ieliņas ar pakāpieniem kalna slīpumā, puspliki bērneji, sievietes pie durvīm, rūsganas kazas, austeru nojumes pie paša ūdens un zvejnieku tīkli, iz­klāti uz granīta.

— «Splendid,» noteica Zoja, iesēzdamās kopā ar Jansenu karietē.

Viesnīcas portjē Zoja pajautāja, vai nav pienākusi korespondence uz Lamola kundzes vārda Viņai pasnie­dza radiotelegramu bez paraksta: <rGaidiet lidz sestdie­nas vakaram.» Zoja paraustīja plecus, pasūtīja istabas un aizbrauca ar Jansenu apskatīt pilsētu. Viņi staigāja no veikala uz veikalu, Zoja pirka visu, ko viņai piedā­vāja runīgie pārdevēji. Beidzot tas viss viņai apnika.

— Brauksim uz Pompeju, — viņa ierosināja.

Automobilī aizdrāzās uz Vezuva pakāji un ilgi klīda

pa senās pilsētas ielām, kas bija atraktas no pelniem.

Zoja ar lietussarga smaili iztraucēja zaļās ķirzakas, kas snauda pirms divi tūkstošiem gadu pārnesto mītņu priekšā.

— Garlaicīgi, brauksim atpakaļ, — viņa teica. — Ne­ciešu to, kas bijis, neciešu atmiņas .. .

Vakariņas ēda kādā krastmalas restorānā. Reizēm Zoja piecēlās no galda, uzlika Jansenam uz pleciem kailo roku un dejoja ar pusaizvērtiem plakstiem un seju, kas neko neizteica. Viņai «mežonīgi» pievērsa uz­manību. Deja sakairināja ēstgribu un slāpes.

Kad viņi nāca laukā no restorāna, Jansens iejautājās:

— Kur pavēlēsiet man šonakt atrasties — uz jahtas vai viesnīcā?

Zoja uzmeta viņam ātru mirkli un tūdaļ novērsās, neatbildēja. Ienākdama pa viesnīcas durvīm, atbalstījās uz Jansena dzelzs rokas. Portjē, pasniegdams atslēgu, savaikstīja savu skūto, tumšo seju nelāgā smīnā. Zoja pēkšņi sadurstījās:

— Vai ir kas jauns?

— Nē, itin nekas, siņjora.

Zoja pagriezās pret Jansenu:

— Ieejiet smēķējamā istabā, izsmēķējiet papirosu; ja jums nav apnicis ar mani mēļot, — es piezvanīšu.

Viņa viegli aizņirbināja pa kāpņu sarkano paklāju. Jansens stāvēja apakšā. Pagriezienā viņa atskatījās, uz­smaidīja. Jansens iegāja smēķējamā istabā un apsēdās pie telefona. Uzsmēķēja — kā viņa bija likusi. Atgāzies gaidīja telefona zvanu. Iztēlojās …

Taču telefons nezvanīja. Jansens aizvēra acis, lai ne­redzētu nolādēto aparātu… Sasodīts, kas vēl nebūs, iemīlējies kā puika … Kāds apstājās aiz viņa krēsla at­zveltnes. Jansens atvēra acis. Pielēca kājās. Viņa priekšā stāvēja Rollings. Kapteinim visas asinis sakāpa sejā.

— Kapteini Jansen, — Rollings ierunājās čērkstošā balsī, — pateicos jums par Lamola kundzes aprūpēšanu, šovakar jūs viņai vairs nebūsiet vajadzīgs. Iesaku jums atgriezties pie saviem pienākumiem …

— Klausos, — tikai ar lūpām pateica Jansens.

Rollings pa šo mēnesi bija stipri pārvērties: seja kļu­vusi tumšāka, acis iekritušas, bārdiņas melni rūsganie sari pārņēmuši arī vaigus. Mugurā viņam bija silta ža­kete, kabatas uz krūtīm izspīlējušās, piestūķētas ar naudu un čeku grāmatiņām . .. «Ar kreiso pa deniņiem, ar labo ieslīpi pa žokli, un — krupis izlaidīs garu …» — kapteiņa Jansena dzelzs dūres pietūka aiz dusmām, Jp Zoja šai mirklī būtu klāt, pavērtos kapteinī, no Rollinga paliktu pāri tikai kaulu maiss.

— Pēc stundas es būšu uz «Arizonas», — saraucis uzacis, Rollings valdonīgi noteica.

Jansens paņēma no galda cepuri, uzmauca labi dziļi, atstāja istabu.

Pārgāja pāri ielai, nokāpa pie ūdens. Uzkliedza:

— Laivu!

Iemetās «Arizonas» laivā, apsēdās pie stūres.

— Airējiet, kuces bērni!

Uzskrējis pa kāpnēm uz jahtas, uzbrēca palīgam: «Cūkkūts ne klājs!» Ieslēdzās savā kajītē un, norāvis cepuri, iekrita gultā. Viņš klusu īdēja.

Tieši pēc stundas atskanēja sardzes matroža uzsau­ciens, viņam atbildēja vārga balss no ūdens. Iečīkstējās kāpnes. Jautri, skanīgi sauca kapteiņa palīgs:

— Visi uz klāja!

Bija atbraucis saimnieks. Saglabāt pašlepnuma at­liekas varēja, vienīgi sagaidot Rollingu tā, it kā krastā nekas nebūtu noticis. Jansens cienigi un mierīgi iznāca uz tiltiņa. Rollings uzkāpa pie viņa, pieņēma ziņojumu par kuģa stāvokli un paspieda roku. Oficiālā daļa bija beigusies. Rollings aizdedzināja cigāru — sīkulis, saus­zemes žurka, siltā tumšā uzvalkā, kas apvaino «Arizo­nas» eleganto daiļumu un debesis virs Neapoles.

Bija jau pusnakts. Starp mastiem un rājām mirdzēja zvaigznāji. Pilsētas un kuģu ugunis atspulgojās bazaltmelnajā līča ūdeni. Iekaucās un apklusa velkonīša si­rēna. Tālumā sašūpojās blāvi ugunīgi stabi.

Rollings, šķiet, bija pilnīgi nodevies cigāram: ostīja to, pūta dūmus uz kapteiņa pusi. Jansens, nolaidis ro­kas, oficiāli stāvēja viņa priekšā

— Lamola kundze izteica vēlēšanos palikt krastā, — sacīja Rollings, pielika pie lūpām kreiso roku, pasūkāja ādu delnas augšpusē. — Es palikšu uz jahtas līdz rītam, varbūt arī visu nākamo dienu … Lai mana uzturēšanās netiktu iztulkota aplami un ačgārni… (Pasūkājis viņš pastiepa roku pret gaismu, kas nāca pa atvērtajām kajī­tes durvīm.) Tātad . .. aplami un ačgārni … (Jansens raudzījās tagad uz saimnieka roku, uz tās bija nagu pēdas.) Apmierinu jūsu ziņkāri: es gaidu uz jahtas kādu cilvēku. Bet viņš mani te negaida. Viņam jāierodas kuru katru brīdi. Dodiet rīkojumu, lai man nekavējoties zi­ņotu, tiklīdz viņš kāps uz borta. Ar labu nakti.

Jansenam galva gāja riņķī. Viņš pūlējās kaut ko ap­jēgt. Lamola kundze palika krastā. Kāpēc? Kaprīze… Vai ari tā gaida viņu? Nē, — bet svaigās skrambas uz saimnieka rokas … Kaut kas ir atgadījies … Ja nu viga pēkšņi gul gultā ar pārgrieztu rīkli? Vai arī iebāzta maisā un nogremdēta līča dibenā? Miljardieri ne ar ko nerēķinās.

Pie vakariņu galda kopkajītē Jansens lika atnest glāzi viskija bez sodas, lai dabūtu kaut cik skaidrāku galvu. Kapteiņa palīgs izstāstīja avīžu sensāciju — briesmīgs sprādziens vācu Anilīna kompānijas rūpnīcās, sagrauta vesela pilsētiņa, gājuši bojā vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku.

Kapteiņa palīgs turpināja:

— Mūsu saimniekam ellīgi veicas. No anilīna rūp nīcu bojā ejas viņš izsitīs tik lielu peļņu, ka nopirks Vā­ciju ar visām iekšām, hohencolleriem[24] un sociāldemo­krātiem. Dzeru par saimnieku.

Jansens aiznesa avīzes uz savu kajīti. Uzmanīgi iz­lasīja sprādziena aprakstus un dažādus citu par citu bez­jēdzīgākus katastrofas cēloņu skaidrojumus. Slejās ņir­bēja Rollinga vārds. Modes nodaļā bija norādīts, ka nākošajā sezonā modē būs — bārda, kas sedz vaigus, un augsts katliņš mīkstas platmales vietā. Laikraksta «Excelsior» pirmajā lappusē — «Arizonas» fotogrāfijā un ovālā — Lamola kundzes brīnišķīgā galviņa. Raudzīda­mies tajā, Jansens galigi zaudēja mieru. Viņa satrau­kums auga augumā.

Pulksten divos naktī viņš izgāja no kajītes un ierau­dzīja Rollingu sēžam krēslā uz augšējā klāja. Jansens atgriezās kajītē. Nometa drēbes, uz kailas miesas uzvilka vieglu smalkvilnas uzvalku, cepuri, kurpes un ka­batas portfeli iesēja gumijas maisiņā. Nosita trīs. Rol­lings aizvien vēl sēdēja krēslā Pulksten četros viņš tur­pināja sēdēt krēslā, bet viņa siluets ar plecos iegumušu galvu šķita bez dzīvības — viņš gulēja Pēc brīža Jan­sens nedzirdami nolaidās pa enkura ķēdi ūdenī un aiz­peldēja uz krastmalu.