Inženiera Garina hiperboloīds

80

Okeāns bija nemierīgs. «Arizonu» dzina buras. Bija uzvilktas grotzēģeles un klīveri — visas buras, izņemot marsburu. Jahtas šaurais korpuss — čaumala ar vēja piepūstām burām, ar skanošām, dziedošām vantīm — brīžam līdz mastu galiem ienira starp viļņiem, brīžam uzšāvās viļņa galotnē, nokratidama putas.

Pajums bija novākts. Lūkas cieši aizvērtas. Laivas paceltas uz klāja un nostiprinātas. Visgarām abiem bor­tiem novietoti smilšu maisi, piesieti ar stiepli. ^Jz bakborda un grīduma uzstādīti divi režģoti torņi ar katliem līdzīgām apaļām kamerām uz augšējām platformām. Sie torņi, pārklāti ar brezentiem, piešķīra «Arizonai» dīvainu karakuģa profīlu.

Uz kapteiņa tiltiņa, kuru sasniedza vienīgi viļņu šļa­katas, stāvēja Garins un Šeļga. Abiem — ādas mēteļi un platmales. Šeļgas roka bija atbrīvota no ģipša, bet pa­gaidām ar to varēja vienīgi paņemt sērkociņu kārbiņu vai dakšiņu pie galda.

— Rau, okeāns, — ierunājās Garins, — un niecīgs kuģelis, cilvēka ģēnija un gribas kristaliņš … Trauca­mies, biedri Šeļga, lai vai kas … Cīnāmies . .. Kādi viļņi… Skatieties — kalni.

Milzīgs vilnis gāzās no labā borta. Tā mutuļojošā galotne auga augumā un putojās. Zem tās aizvien stāvāk izliecās stiklaini zaļa, iedobta virsma ar putu grīstēm. Vijņa galotne sarotījās. «Arizona» nosvērās uz kreisā borta. Starp burām dziedāja mežonīgs vējš, iznesdams kuģi no bezdibeņa. Un tas, galīgi sasvēries, rādīdams sarkano zemūdens daļu līdz ķīlim, iešķībi pa iedobto virsmu izšāvās vi]ņa galotnģ un pagaisa mutuļojošās putās. Nozuda klājs un laivas, līdz kupolam ienira režģotais tornis uz bakborda. Ūdens vārījās visapkārt kap­teiņa tiltiņam.

— Vareni! — iesaucās Garins.

«Arizona» izlīdzinājās, ūdens aizplūda no klāja, klīveri noplīkšķēja, un jahta aiztraucās pa viļņa nokāri.

— Tāpat ari cilvēks, biedri Šeļga, tāpat ari cilvēks cilvēces okeānā . .. Esmu kaislīgi iemīlējis šo kuģeli… Vai mēs neesam līdzīgi? … Abiem krūtis pilnas vēja … Ko?

Šeļga paraustīja plecu, neatbildēja. Nav ko strīdē­ties ar cilvēku, kas iemīlējies pats sevi lidz dievināša­nai … Lai nododas paštīksmei — pārcilvēks, nekas vai­rāk. Ne velti viņš un Rollings uz šās zemes atraduši viens otiu: nāvīgi ienaidnieki, bet viens bez otra pat elpot nevar. Ķīmijas karalis no savām miesām izrada šo noziedzīgām idejām sakairināto cilvēku, tas savu­kārt apaugļo ar traku fantāziju Rollinga tuksnesi. Abiem ar mietu rīklē!

Tiešafn, grūti bija saprast, kāpēc Rollingu vēl nav aprijušas haizivis. Savu darbu viņš padarījis — lai arī ne miljardu, bet savus trīssimt miljonus dolāru Garins ir saņēmis. Tagad gali būtu jānoslēpj ūdenī. Bet nē, šos cilvēkus saistīja vēl kas spēcīgāks.

Tāpat Šeļga nesaprata, kāpēc arī viņš nav izmests pār bortu Klusajā okeānā. Toreiz Neapolē viņš bija Garinam vajadzigs kā trešā persona un liecinieks. Ja Ga­rins Neapolē uzkāptu uz «Arizonas» viens pats, tad varētu sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus. Novākt pie malas uzreiz divus Rollingam būtu krietni grūtāk. Tas viss ir skaidrs. Garins vinnējis partiju.

Kāpēc gan viņam vēl vajadzīgs Šeļga? Kad jahta kur­sēja Karaību jūrā, bija uzraudzība. Turpretī šeit, uz okeāna, Šeļgu neviens neuzmanīja un viņš darīja, ko pats vēlējās. Noskatījās. Ieklausījās. Un viņam sāka likties, ka arī šai nelāgajā stāvokli var gūt kādu la­bumu.

Brauciens pa okeānu bija līdzīgs izpriecai. Brokas­tis, pusdienas un vakariņas tika pasniegtas karaliski. Pie galda sēdās Garins, Lamola kundze, Rollings, kap­teinis Jansens, kapteiņa palīgs, Šeļga, inženieris Cermaks — čehs (Garina palīgs), sīks, izspūris cilvēks ar bālganām, pētošām acīm un plānu bārdiņu, un otrs pa­līgs — ķīmiķis, vācietis Sefers, kaulains, kautrs jauns cilvēks, kas vēl necik sen Sanfrancisko bija kāvies ar badu.

Šai dīvainajā nāvīgu ienaidnieku kompānijā starp slepkavām, laupītājiem, avantūristiem un bada izvār­dzinātiem zinātniekiem, — frakās, ar ziediem pogcau­rumā — Šeļga, tāpat kā visi — frakā, ar ziediem, mie­rīgi klusēja, ēda un dzēra ar baudu.

Galda biedrs pa labi kādreiz bija ietriecis viņa ķer­meni četras lodes, galda biedrs pa kreisi — trīstūkstoš cilvēku slepkava, pretim sēdēja visbīstamākā no sievietem, kādas vien pasaulē bijušas.

Pēc vakariņām Šufers sēdās pie pianīno, Lamola kundze dejoja ar Jansenu. Rollings parasti palika pie galda un raudzījās uz dejotājiem. Pārējie pārgāja uz smēķējamo salonu. Šeļga gāja smēķēt pipi uz klaja. Viņu neviens neaizturēja, neviens neievēroja. Dienas ri­tēja vienmuļi. Skarbajam okeānam nebija gala. Viļņi vēlās tāpat kā pirms miljoniem gadu.

Šodien Garins pretēji ieradumam izgāja nopakaļ Šeļgam uz tiltiņa un uzsāka ar viņu draudzigu sarunu, it kā nekas nebūtu noticis kopš tās dienas, kad viņi Leņingradā bija sēdējuši uz soliņa Arodbiedrību bulvāri. Šeļga kļuva uzmanīgs. Garins apjūsmoja jahtu, pats sevi, okeānu, bet acīm redzot viņam bija kas aiz ādas.

Ar smaidu pateica, nopurinādams no bārdiņas šļa­katas:

— Man ir kāds priekšlikums, Šeļga.

— Tas būtu?

— Atceraties, mēs norunājām spēlēt partiju godīgi?

— Jā.

— Starp citu … Ai-ai… Vai jūsu aģents mani pa­cienāja no krūmiem? Par mata tiesu tuvāk — un pauris būtu sašķīdis gabalos.

— Neko nezinu …

Garins pastāstīja par šāvienu Stufera vasarnīcā. Šeļga papurināja galvu.

— Man tur nav nekādu nopelnu. Bet žēl, ka nošāva garām …

— Tātad — liktenis?

— Jā, liktenis.

— Šeļga, piedāvāju jums izvēlēties, — Garina acis, nepielūdzamas un dzeļošas, atradās pavisam tuvu, seja uzreiz kļuva ļauna: — Vai nu jūs beigsiet tēlot princi­piālu cilvēku … Vai arī es jūs izmetīšu pār bortu. Sa­pratāt?

— Sapratu.

— Jūs man esat vajadzīgs. Jūs man esat vajadzīgs lieliem mērķiem … Mēs varam saprasties … Vienīgais cilvēks, kam es ticu, tas esat jūs.

Garins neizrunāja līdz galam — milzīga viļņa ga­lotne, augstāka par iepriekšējām, nogruva pār jahtu. Mutuļojošas putas pārklāja kapteiņa tiltiņu. Šeļgu trieca pret margām, viņa izvalbītās acis, atvērtā mute, roka ar izplestiem pirkstiem parādījās un pazuda zem ūdens … Garins metās ūdens virpulī.