Inženiera Garina hiperboloīds

6.

Negaidot, kamēr atvedīs pēdu dzinēju suni, Šeļga sāka rūpīgi pārmeklēt vasarnīcu, vispirms bēniņus.

Visās malās mētājās gruži, saplēsti stikli, tapešu driskas, sarūsējušas konservu bundžas. Logi aizausti zirnekļu tīkliem, kaktos — pelējums, sēnes. Vasarnīca, kā redzams, pamesta jau kopš 1918. gada. Apdzīvota izrādījās vienīgi virtuve un istaba ar dzelzs gultu. Nekur nebija saskatā­mas pat pazīmes, kas liecinātu par ērtībām, nekādu ēdiena palieku, izņemot nogalinātā kabatā atrasto franču mai­zīti un tējas desas gabalu.

Te nav dzīvots, šurp braukts darīt kaut ko slēpjamu. Tāds bija pirmais secinājums, kādu Šeļga izdarīja pēc vasarnīcas pārmeklēšanas. Virtuves apskate parādīja, ka šeit strādāts ar kaut kādiem ķīmiskiem preparātiem.

Izpētot pelnu čupiņas uz plīts zem dūmtvera, kur acīm redzot tika izdarīti ķīmiskie mēģinājumi, pāršķirstot da­žas brošūras ar uzlocītiem lapu stūriem, viņš konstatēja: nodurtais vīrs nodarbojies ar parasto pirotehniku[1] .

Tāds prāta slēdziens iedzina Šeļgu strupceļā. Viņš vēl­reiz pārmeklēja nogalinātā drēbes, nekas jauns netika at­rasts. Tad viņš tuvojās jautājumam no citas puses.

Pēdas pie loga rādīja, ka slepkavas bijuši divi, ka viņi iekļuvuši caur logu, nenovēršami riskēdami sastapt pre­testību, jo cilvēks vasarnīcā nevarēja nedzirdēt brakšķam slēģi, kad to lauza vaļā.

Tas nozīmēja, ka slepkavām par katru cenu vajadzē­jis vai nu iegūt ko ārkārtīgi svarīgu, vai arī nonāvēt cil­vēku vasarnīcā.

Tālāk: ja pieņem, ka slepkavas gribējuši viņu vien­kārši nonāvēt, tad, pirmkārt, to varēja izdarīt vienkār­šāk — teiksim, uzglūnēt viņam kaut kur pa ceļam uz vasarnīcu, un, otrkārt, nogalinātā stāvoklis uz gultas rādīja, ka viņš spīdzināts un tikai pēc tam nodurts. Slep­kavas pūlējušies uzzināt no šī cilvēka kaut ko tādu, ko viņš nav gribējis teikt.

Ko spīdzinātāji varēja viņam prasīt? Naudu? Grūti iedomāties, ka cilvēks, dodamies naktī uz pamestu va­sarnīcu nodarboties ar pirotehniku, ņemtu līdz lielu naudu. Ticamāk — slepkavas gribēja uzzināt kādu no­slēpumu, kas saistīts ar nogalinātā nakts nodarbībām.

Tādā veidā domu gaita ierosināja Šeļgu vēlreiz pār­meklēt virtuvi. Viņš atstūma no sienas kastes un atrada kvadrātveidīgu lūku uz pagrabu, kādus vasarnīcās bieži ierīko tieši zem virtuves grīdas. Taraškins aizdedzināja sveces galu un nogulās uz vēdera, apgaismodams miklo pagrīdi, kurā Šeļga uzmanīgi nolaidās pa pussagruvušām, slidenām kāpnēm.

— Nāciet šurp ar sveci! — Šeļga sauca no tumsas. — Redz, kur viņam bijusi īstā laboratorija.

Pagrabs aizņēma visu platību zem vasarnīcas: pie ķieģeļu sienām stāvēja vairāki dēļu galdi uz steķiem, baloni ar gāzi, neliels motors un dinamo, stikla vannas, kuras parasti izdara elektrolizi, atslēdznieku darba rīki un uz visiem galdiem — pelnu čupiņas …

— Redz, ar ko viņš te nodarbojies, — mazliet apmul­sis ierunājās Šeļga, aplūkodams pie pagraba sienām pie­slietos biezos koka dēļus un dzelzs loksnes. Gan dēļi, gan loksnes daudzās vietās bija caururbti, daži pārgriezti uz pusēm, griezumu un urbumu apmales šķita apdegušas un apkusušas.

Ozola dēlī, kas rēgojās, uzsliets stāvus, šie caurumi diametrā bija mazāki par milimetru un izskatījās kā ar adatu izdurti. Dēļa vidū uzvilkts lieliem burtiem: «P. P. Garins». Šeļga apgrieza dēli un otrajā pusē ierau­dzīja tos pašus burtus, tikai ačgārniskus: kaut kādā ne­izprotamā veidā trīscollīgais dēlis ar šo uzrakstu bija izdedzināts cauri.

— Piķis un zēvele, — Šeļga noteica, — nē, tā nav pirotehnika, ar ko šeit nodarbojies P. P. Garins.

— Vasilij Vitaļjevič, bet kas tad tas? — vaicāja Ta­raškins, rādīdams piramīdveidīgu klucīti, collas pusot­ras augstu, apmēram collu pie pamatnes, sapresētu no kādas pelēkas vielas.

— Kur jūs to atradāt?

— Tādu tur vesela kaste.

Apgrozījis un paostījis klucīti, Šeļga nolika to uz galda malas, iesprauda tam sānos degošu sērkociņu un atgāja pagraba tālākajā stūri. Sērkociņš izdega, piramīdveidīgais klucītis uzliesmoja ar žilbinošu, bāli zilganu gaismu. Dega piecas minūtes un dažas sekundes bez dū­miem, gandrīz bez smakas.

-— Iesaku citreiz tādus mēģinājumus neizdarīt, — Šeļga teica, — klucītis varēja būt gāzu svece. Tad mēs ne­būtu tikuši laukā no pagraba. Ļoti labi, ko tad esam uz­zinājuši? Mēģināsim konstatēt: vispirms, slepkavības no­lūks nav bijis atriebība vai laupīšana. Otrkārt, nogalinātā uzvārds ir P. P. Garins. Pagaidām viss. Jūs gribat iebilst, Taraškin, ka P. P. Garins varbūt bija tas, kas aizbrauca ar laivu. Nedomāju vis. Uzvārdu uz dēļa uzrakstījis pats Garins. Tas ir psiholoģiski skaidri. Ja es būtu izgudro­jis, teiksim, šādu lielisku lietu, tad, varat nešaubīties, aiz sajūsmas uzrakstītu savu uzvārdu, bet nekādā gadījumā ne jūsējo. Mēs zinām, ka nogalinātais strādājis labora­torijā; tātad viņš ir izgudrotājs, tas ir — Garins.

Šeļga un Taraškins izkāpa no pagraba un aizsmēķē­juši apsēdās saulgozi uz lieveņa, gaidīdami aģentu ar suni.