Inženiera Garina hiperboloīds

19.

Pēc šī vakara pagāja septiņas nedēļas. Garina dubult­nieks bija nogalināts Krestovkas salā. Semjonovs iera­dās Malzerbas bulvārī bez plāniem un aparāta. Rollings tik tikko neielauza viņam galvaskausu ar tintnīcu. Ga­rins vai viņa dubultnieks vakar bija redzēts Parizē.

Nākamajā dienā, kā parasti ap vieniem, Zoja iegrie­zās Malzerbas bulvārī. Rollings iesēdās viņai blakus slēgtā limuzīnā, atbalstīja zodu uz spieķa un izgrūda caur zobiem:

— Garins Parīzē.

Zoja atslīga spilvenos. Rollings drūmi pavērās viņā.

— Semjonovam jau sen vajadzēja nocirst galvu uz giljotīnas, viņš ir ķēpa, lēts slepkava, nekauņa un muļ­ķis, — Rollings teica. — Es uzticējos viņam un nonācu smieklīgā stāvoklī. Kā paredzams, šoreiz viņš ievilks mani pamatīgā ķezā …

Rollings sīki atstāstīja Zojai sarunu ar Semjonovu. Rollingu īpaši mulsināja notikums ar dubultnieku. Viņš saprata, ka pretinieks ir veikls. Garins bija vai nu zi­nājis par uzbrukumu, ko viņam gatavo, vai arī paredzē­jis, ka uzbrukums tik un tā nebūs novēršams, un sajau­cis pēdas, izbīdīdams priekšplānā sev līdzīgu cilvēku. Tas viss atstāja ļoti neskaidru iespaidu. Bet visnesapro­tamākais — kāda velna pēc viņam ievajadzējies apmek­lēt Parīzi?

Limuzīns slīdēja starp daudziem automobiļiem pa Elizejas laukiem. Diena bija silta, valga, vieglā, maigi zilā miglā iezīmējās Lielā Salona spārnotie zirgi un stikla kupols, augsto namu pusapalie jumti, markīzes[8] virs logiem, kastaņu kuplās lapotnes.

Automobiļos sēdēja — dažs izgāzies, dažs, uzcēlis kāju uz ceļgala, dažs sūkāja spieķa rokturi — lielākoties jaunbagātnieki, augumā pasīki zeļļi pavasarīgās platma­lēs, košās kaklasaitēs. Viņi veda brokastot uz Buloņas mežu mīlīgas meitenes, kuras ārzemnieku izklaidēšanai viņiem viesmīlīgi piegādāja Parīze.

Zvaigznes laukumā Zojas Monrozas limuzīns panāca ērtu mašīnu; tajā sēdēja Semjonovs un vīrietis ar dzel­tenu, tuklu seju un putekļainām ūsām. Viņi abi, paliekušies uz priekšu, gandrīz vai afekta stāvoklī sekoja kā­dam mazam, zaļam automobilim, kas Zvaigznes laukumā pagriezās uz apakšzemes dzelzceļa pusi.

Semjonovs norādīja uz to savam šoferim, taču caur mašīnu straumi bija grūti izlauzties. Beidzot viņi iz­lauzās un pilnā gaitā drāzās zaļajam automobilim šķēr­sām priekšā. Bet mašīna jau apstājās pie metropolitēna. No tās izlēca vidēja auguma cilvēks platā koverkota mē­telī un nozuda pazemē.

Tas viss norisa divās trijās minūtēs Rollinga un Zo­jas acu priekšā. Viņa uzsauca šoferim, lai tas piebrauc pie metro. Viņi apstājās gandrīz reizē ar Semjonovā ma­šīnu. Žestikulēdams ar spieķi, viņš pieskrēja pie limu­zīna, atvēra kristālā durvis un ierunājās briesmīgā uz­budinājumā:

— Tas bija Garins. Aizmuka. Vienalga. Šodien do­šos pie viņa uz Batinjolu, piedāvāšu izlīgumu. Rolling, vajag vienoties: cik jūs asignējat aparāta iegādei? Va­rat būt bez rūpēm — es rīkošos likuma ietvaros. Pie rei­zes, atļaujiet iepazīstināt jūs ar Stasu Tiklinski. Viņš ir solīds cilvēks.

Negaidīdams atļauju, Semjonovs pasauca Tiklinski. Tas piesteidzās pie greznā limuzīna, norāva platmali, klanījās un skūpstīja panes Monrozas rociņu.

Rollings, nesniegdams roku ne vienam, ne otram, zibsnīja acīm no limuzīna dziļumiem kā puma no krā­tiņa. Palikt uz laukuma ļaužu acu priekšā nebija sa­prātīgi.

Zoja ierosināja braukt brokastīs uz kreiso krastu, uz restorānu «La Peronse», kas šai gadalaikā maz ap­meklēts.