Iznācis no pasta, viņš nogriezās šaurā blakus ieliņā, kuras nomīdītie pakāpieni veda uz Monmartra virsotni, vērīgi paskatījās visapkārt un iegāja tumšā krodziņā. Palūdza avīzi, glāzi portvīna un iegrima lasīšanā.
Pēc dažām minūtēm no ielas krodziņā ātri ienāca kalsns cilvēks buraudekla apmetnī, ar atsegtu, gaišmatainu galvu.
— Sveiks, Garin, — viņš teica tam, kas lasīja avīzi. — Vari mani apsveikt… Veiksme …
Garins strauji piecēlās, paspieda viņam roku:
— Viktor …
— Ja, jā. Esmu traki priecīgs … Es pastavu uz to, ka mums ir jāizņem patents.
— Nekādā gadījumā … Iesim.
Viņi izgāja no krodziņa, uzkāpa pa ieliņas pakāpieniem augšā, nogriezās pa labi un ilgi soļoja garām netīrām nomales mājām, garām dzeloņstieplēm iežogotiem klajumiem, kur uz auklām plandījās nožēlojama veļa, garām sīkām rūpnīciņām un darbnīcām.
Diena dzisa. Pretī izretis nāca nogurušu strādnieku pulciņi. Seit, kalnos, liekas, dzīvoja cita cilvēku cilts, citādas bija viņu sejas — stingras, kalsnas, spēcīgas. Šķiet, franču nācija, glābdamās no aptaukošanās un deģenerācijas, bija pacēlusies augstienēs virs Parīzes un šeit mierīgi un draudīgi gaida brīdi, kad varēs attīrīt no salašņām lejas pilsētu un atkal iestūrēt Lutēcijas [9] kuģīti saulainā okeānā.
— Šeit, — teica Viktors, ar amerikāņu slēdzeni slēgdams vaļā kādas zema mūra šķūņa durvis.