Inženiera Garina hiperboloīds

22.

Iznācis no pasta, viņš nogriezās šaurā blakus ieliņā, kuras nomīdītie pakāpieni veda uz Monmartra virsotni, vērīgi paskatījās visapkārt un iegāja tumšā krodziņā. Pa­lūdza avīzi, glāzi portvīna un iegrima lasīšanā.

Pēc dažām minūtēm no ielas krodziņā ātri ienāca kalsns cilvēks buraudekla apmetnī, ar atsegtu, gaišma­tainu galvu.

— Sveiks, Garin, — viņš teica tam, kas lasīja avīzi. — Vari mani apsveikt… Veiksme …

Garins strauji piecēlās, paspieda viņam roku:

— Viktor …

— Ja, jā. Esmu traki priecīgs … Es pastavu uz to, ka mums ir jāizņem patents.

— Nekādā gadījumā … Iesim.

Viņi izgāja no krodziņa, uzkāpa pa ieliņas pakāpie­niem augšā, nogriezās pa labi un ilgi soļoja garām netī­rām nomales mājām, garām dzeloņstieplēm iežogotiem klajumiem, kur uz auklām plandījās nožēlojama veļa, ga­rām sīkām rūpnīciņām un darbnīcām.

Diena dzisa. Pretī izretis nāca nogurušu strādnieku pulciņi. Seit, kalnos, liekas, dzīvoja cita cilvēku cilts, ci­tādas bija viņu sejas — stingras, kalsnas, spēcīgas. Šķiet, franču nācija, glābdamās no aptaukošanās un deģenerā­cijas, bija pacēlusies augstienēs virs Parīzes un šeit mierīgi un draudīgi gaida brīdi, kad varēs attīrīt no sa­lašņām lejas pilsētu un atkal iestūrēt Lutēcijas [9] kuģīti saulainā okeānā.

— Šeit, — teica Viktors, ar amerikāņu slēdzeni slēg­dams vaļā kādas zema mūra šķūņa durvis.