Inženiera Garina hiperboloīds

116

Sirms liela auguma kambarsulainis livrejas frakā un garās zeķēs nedzirdami ienāca guļamistabā, nolika uz naktsgaldiņa šokolādes tasi un biskvītus, ar klusu švī­koņu atvilka vaļā logu štoras. Garins atvēra acis:

— Papirosu.

No šā krievu paraduma — smēķēt tukšā dūšā viņš nevarēja tikt vaļā, lai gan zināja, ka amerikāņu aug­stākā sabiedrība, kas interesējas par katru viņa soli, kustību, vārdu, saskata šādā smēķēšanā zināmas neti­kumības pazīmi.

Katru dienu publicētajos feļetonos visa Amerikas prese iztaisīja Garina pagātni tīru un skaidru. Ja viņš agrāk dzēris vīnu, tad tikai apstākļu spiests, bet patie­sībā viņš esot alkohola ienaidnieks; visās avīzes apgal­voja, ka viņa un Lamola kundzes iecienītākā nodarbo­šanās atpūtas stundās — lasīt balsī iemīļotās nodaļas no bībeles; viņa nelāgie soļi (notikums Vildaijgā, ķīmisko rūpnīcu uzspridzināšana, amerikāņu eskadras nogremdēšana u. c.) tika izskaidroti — daži ar liktenīgu ne­jaušību, citi ar neuzmanīgu apiešanos ar hiperboloīdu, vismaz lielais cilvēks patiesi un dziļi to nožēlojot un gatavojoties ieiet baznīcas paspārnē, lai galīgi nomaz­gātu no sevis negribētos grēkus (starp protestantu un katoļu baznīcām jau bija sākusies cīņa par Pjotru Garinu), un, beidzot, viņam tika piedēvēta aizraušanās kopš bērnības vismaz ar desmit sporta veidiem.

Izsmēķējis resnu papirosu, Garins pašķielēja uz šo­kolādi. Ja tie būtu vecie laiki, kad viņu uzskatīja par nelieti un laupītāju, viņš pasūtītu sodu un konjaku, lai pa krietnam sapurinātu nervus, bet puspasaules dikta­

toram dzert no rīta konjaku! Tāda neķītrība atstumtu no viņa visu solīdo buržuāziju, kas kā Napoleona gvarde bija sakļāvusies ap viņa troni.

Viebdamies viņš ieņēma malku šokolādes. Kambar­sulainis, kas svinīgās skumjās stāvēja pie durvīm, pa­vaicāja pusbalsī:

— Vai diktatora kungs atļaus ienākt privātsekretāram?

Garins laiski apsēdās gultā, uzvilka zīda pidžamu.

— Paaiciniet.

Ienāca sekretārs, cienīgi trīs reizes — pie durvīm, is­tabas vidū un netālu no gultas — paklanījās diktatoram. Novēlēja labu rītu. Mazlietiņ pašķielēja uz krēslu.

— Sēstieties, — pamāja Garins un tā nožāvājās, ka zobi noklakšķēja.

Privātsekretārs apsēdās. Tas bija viscaur melnā ģēr­bies kalsns vīrietis vidējos gados, ar krunkainu pieri un iekritušiem vaigiem. Viņa acu plaksti allaž bija puspie­vērti. Viņš tika uzskatīts par viselegantāko vīrieti Jau­najā Pasaulē un, kā domāja Pjotrs Petrovičs, bija no­rīkots pie viņa kā lielo finansistu spiegs.

— Kas jauns? — Garins noprasīja. — Kā zelta kurss?

— Ceļas.

— Tomēr lēni. Ko?

Sekretārs melanholiski pacēla plakstus.

— Jā gausi. Joprojām gausi.

— Neģēļi.

Garins iebāza basās kājas brokāta kurpēs un sāka soļot pa guļamistabas balto paklāju:

— Neģēļi, ēzeļi!

Viņa kreisā roka neviļus aizlīda aiz muguras, ar labās rokas īkšķi viņš ieķērās pidžamas bikšu saitēs un tā soļoja ar izspūrušiem, uz pieres noslīdējušiem matiem. Acīm redzot arī sekretāram šis brīdis likās vēsturisks: viņš izslējās krēslā, izstiepa kaklu no stērķelētās apkākIes, liekas, ieklausījās vēstures soļos.

— Neģēļi! — pēdējo reizi atkārtoja Garins. — Kursa lēno celšanos es uzskatu par neuzticību man. Man! Vai jūs saprotat? Es izdošu dekrētu sodīt ar nāvi tos, kas

tirgojas ar zelta stieņiem… Rakstiet: «No šās dienas ar senāta lēmumu …»

Ticis galā ar dekrētu, Garins izsmēķēja otru papi­rosu. Iemeta smēķa galu pusizdzertajā šokolādes tasē. Noprasīja:

— Kas vēl jauns? Vai atentāti pret mani nav atklāti?

Gariem pirkstiem ar gariem, nopulētiem nagiem sek­retārs izņēma no portfeļa lapiņu, izlasīja to pie sevis, apgrieza otrādi, atkal apgrieza:

— Vakar vakarā un šodien pusseptiņos no rīta poli­cija atklājusi vēl divus atentātus pret jums, ser.

— Ahā! Ļoti labi. Atmaskot presē. Kas tie tādi bija? Ceru, pūlis pats izrēķinājās ar neliešiem? Ko?

— Vakar vakarā parkā pils priekšā tika aizturēts jauns cilvēks, pēc izskata strādnieks, viņa kabatās at­rasti divi dzelzs uzgriežņi, katrs piecsimt gramu smags. Diemžēl, bija jau vēls, parks pustukšs, un tikai dažiem garāmgājējiem, kas uzzināja par atentātu pret dievināto diktatoru, laimējās vairākas reizes iesist šim nelietim. Viņš ir arestēts.

— Vai šie garāmgājēji bija privātpersonas vai aģenti?

Sekretāram sāka raustīties plaksti, viņš tikko ma­nāmi pasmīnēja ar mutes kaktiņu visā Ziemeļamerikā vienīgo, neatdarināmo smaidu:

— Protams, ser, tās bija privātpersonas, godīgi, jums uzticīgi tirgotāji, ser.

— Uzzināt tirgotāju vārdus, — Garins diktēja, — presē izteikt viņiem manu viskvēlāko atzinību. Tero­ristu sodīt ar visu likuma bardzību. Pēc notiesāšanas es viņu apžēlošu.

— Otrs slepkavības mēģinājums noticis turpat parkā, — sekretārs turpināja. — Tika aizturēta kāda dāma, kas skatījās uz jūsu guļamistabas logu. Dāmas Tokas somiņā atrasts neliels revolveris.

— Vai jauniņa?

— Piecdesmit trīs gadi.

— Kā izturējās pūlis?

— Pūlis apmierinājās ar to, ka norāva dāmai ce­puri, salauza lietussargu un samīdīja somiņu. Tāds sa­mērā vājš entuziasms izskaidrojams ar agro rīta stundu un pašas dāmas nožēlojamo izskatu, ieraudzījusi satra­cināto pūli, viņa tūdaļ paģība.

— Izsniegt vecajai vārnai ārzemju pasi un nekavē­joties izvest aiz Savienoto Valstu robežām. Rakstīt presē par šo incidentu būtu muļķīgi. Kas vēl?

Bez piecām deviņos Garins pagāja zem dušas, pēc tam nodeva sevi frizierim un četriem viņa palīgiem. Viņš apsēdās īpašā, tā kā zobārsta krēslā, kas bija pārklāts ar linu palagu, trīsdaļīga spoguļa priekšā. Vienlaikus viņa seja saņēma tvaika vannu, gar abu roku nagiem ar vīlītēm, šķērītēm un zamša spilventiņiem ņirbināja divas blondīnes, gar kāju nagiem — divas izveicīgas mulates. Mati uz galvas atsvaidzināti vairākos tualetes ūdeņos un esencēs, ieveidoti ar cirtojamām šķērēm un sasukāti tā, ka plikums pakausī vairs nav redzams. Bārddzinis, kam bija piešķirts baroneta tituls par apbrī­nojamu meistarību, noskuva Pjotru Petroviču, nopūde­rēja un iesmaržoja seju un galvu ar dažādām smaržām: kaklu — ar rožu dvašu, aiz ausīm — ar šipru, deniņus — ar Vernē buķeti, ap lūpām — ar ābeles zaru (grape apple), bārdiņu — ar visliegāko smaržu «Nokrēsla».

Pēc visām šīm manipulācijām diktatoru varēja ietīt zīdpapīrā, ielikt futrālī un novietot izstādē. Garins ar mokām izturēja līdz galam, viņš izbaudīja šīs manipulā­cijas katru rītu, un avīzēs rakstīja par viņa «ceturtdaļ­stundu pēc vannas». Tur nekā nevarēja darīt.

Tad viņš devās uz garderobi, kur viņu gaidīja divi sulaini un pirmītējais kambarsulainis ar zeķēm, krek­liem, zābakiem un visu citu. Šodien Garins izvēlējās brūnu uzvalku ar lāsojumu. Avīžnieki rakstīja, ka viens no apbrīnojamākiem diktatora talantiem ir māksla izvē­lēties kravati. Vajadzēja padoties un būt modram. Puko­damies Garins izvēlējās kravati pāva spalvu krāsās.

Iedams uz viduslaiku gaumē iekārtoto ēdamistabu, Garins nodomāja:

«Ilgi tas nav izturams. Velns parāvis, tas nu gan ir režīms!»

Pie brokastu galda (atkal ne piliena alkohola) dik­tatoram vajadzēja izskatīt korespondenci. Uz Sevras paplātes gulēja kādas trīssimt vēstules. Košļādams uz­ceptu žāvētu zivi, bezgaršīgu šķiņķi un ūdenī vārītu auzu putru bez sāls (sportistu un tikumisku cilvēku ba­rība no rītiem), Garins uz labu laimi ņēma čaukstošās aploksnes. Atvēra ar netīru dakšiņu, pārskrēja acīm:

«Mana sirds dauzās, aiz satraukuma mana roka tikko jaudā uzvilkt šis rindiņas … Ko jūs nodomāsiet par mani? Ak dievs! Es jās milu. Es iemilēju jūs kopš mirkļa, kad ieraudzīju avizē jūsu portretu. Es esmu jauna. Cienījamu vecāku meita.»

Parasti bija pielikts klāt fotouzņēmums. No fotogrā­fijām (mēneša laikā to sakrājās vairāki desmiti tūkstošu), no šiem purniņiem ar kupliem matiem, nevainīgām acīm un muļķīgiem deguneļiem kļuva briesmīgi, līdz nāvei garlaicīgi. Nostaigāt galvu reibinošu ceļu no Krestovkas salas līdz Vašingtonai, no nekurinātas istabas vientuļā Petrogradas puses namā, kur Garins bija soļojis no viena stūra uz otru stūri, spaidīdams rokas un meklē­dams gandrīz nereālu glābšanās iespēju (bēgšana ar «Bibigondu»), līdz priekšsēdētāja zelta krēslam senātā, kurp viņam jābrauc pēc divdesmit minūtēm . . . Likt pa­saulei sadrebēt šausmās, iegūt pazemes zelta okeānu, iekarot varu pār pasauli — visu vienīgi tāpēc, lai iekļūtu pagalam garlaicīgas filistriskas dzīves lamatās.

— Ka tevi nelabais!

Garins nometa salveti, pabungāja ar pirkstiem. Neko nevar izdomāt. Vairs nav pēc kā tiekties. Sasniegta pati virsotne. Diktators. Varbūt pieprasīt imperatora titulu? Tad jau galīgi nomocīs. Aizbēgt? Kur? Un kāpēc? Pie Zojas? Ak, Zoja! Attiecībās ar viņu izplēnēja pats galve­nais, kas bija radies valgajā, siltajā naktī vecajā viesnīcā Vildaurā. Toreiz, šalkojot lapotnei aiz loga, bija dzimusi visa Garina avantūras fantastika. Toreiz aizrāva tuvās cīņas jūsma. Toreiz nebija grūti pateikt — nolikšu pie tavām kājām pasauli … Un nu Garins ir uzvarētājs. Pasaule — pie kājām. Bet viņš, Garins, pasaules vald­nieks, ēd putru bez sāls, žāvādamies aplūko muļķīgās fizionomijas uz kartītēm. Fantastiskais sapnis, kas bija parādījies Vildaurā, atstāja viņu… Izdod dekrētus, tēlo lielu cilvēku, esi priekšzīmīgs vienmēr un visur . . . Nolāpīts! .. . Labi būtu pieprasīt konjaku . ..

Viņš pagriezās pret sulaiņiem, kas stāvēja netālu no durvīm kā izbāzeņi panoptikā. Tūdaļ divi panāca uz priekšu, viens jautājoši noliecās, otrs izteica: — Diktatora kunga automobilis pie durvīm.

Senātā diktators ienāca, izaicinoši klaudzinādams pa­pēžiem. Apsēdies zelta krēslā, norunāja metāliskā balsī sēdes atklāšanas formulu. Viņa uzacis bija sarauktas, seja pauda enerģiju un apņēmību. Desmitiem aparātu šai brīdī viņu nofotografēja un uzņēma kinolentē.

Šodien senātam bija gods pasniegt Garinam titulus: Lejasvelsas lorda, Neapoles hercoga, Šarleruā grāfa, Milhauzenas barona un Viskrievijas līdzimperatora. No Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm, kur, diemžēl, kā jau demokrātiskā valstī, tituli nepiedienējās, pasniedza goda nosaukumu «Businessman of God», kas tulkojumā nozīmēja — «Tirgonis no dieva žēlastības».

Garins pateicās. Viņš ar baudu uzspļautu virsū visiem šiem tuklajiem, cienījamiem plikpauriem, kas sēdēja vi­ņam pretim amfiteātra zālē ar divrindu logiem. Taču viņš saprata, ka nenospļausies, bet tūdaļ piecelsies un pateiksies.

«Pagaidiet,» viņš domāja, stāvēdams (bāls, maziņš, ar spiču bārdiņu) aplausos dārdošā amfiteātra priekšā, «iesniegšu jums projektu par rasu atlases tīrību un pirmo tūkstoti…» Bet pats juta, ka, iepinies ar rokām un kā­jām izliktajos tīklos un saņēmis šos lordu, hercogu, grāfu un dieva tirgoņu goda nosaukumus, viņš neko ra­dikālu neiesniegs … Turpretī banketā ieradīsies tieši no senāta zāles …

Ielās diktatora automobili apsveica ar kliedzieniem. Bet, ja labāk ieskatījās, — kliedza vienīgi kaut kādi gari zeļļi, līdzīgi pārģērbtiem policistiem, ierēdņiem; Garins klanījās un māja ar citronkrāsas cimdā ievilktu roku. Eh, nebūtu viņš piedzimis Krievijā, nebūtu pārdzīvojis revolūciju, tad brauciens pa pilsētu caur gavilējošu tautu, kas ar saucieniem «hip, hip» un ziedu mešanu izsaka savas uzticamu pavalstnieku jūtas, droši vien sagādātu viņam vislielāko iepriecinājumu. Bet Garins bija saindēts cilvēks. Viņš sirdījās: «Bleķis, bleķis, aizveriet rīkles, nav par ko priecāties.» Viņš izkāpa no mašīnas pie pilsētas domes galvenās ieejas, kur desmiti sieviešu roku (petrolejas, dzelzceļu, konservu un citu karaļu mei­tas) apbēra viņu ar ziediem.

Skriedams augšā pa kāpnēm, Garins sūtīja gaisa skūpstus pa labi un pa kreisi. Zālē iedārdējās muziķa par godu dieva tirgonim. Viņš apsēdās, un apsēdās visi. Sniegbaltais pakavveidīgais galds slīga raibos ziedos, mirdzēja kristālā. Pie katra šķīvja atradās vienpadsmit sudraba naži un vienpadsmit dažāda izmēra dakšiņas (neskaitot karotes, karotītes, omāru pincetes un sparģeļu standziņas). Nedrīkstēja kļūdīties — ar kādu nazi un dakšiņu ko ēst. .

Garins aiz niknuma nošņirkstināja zobus: aristokrati, padomā tikai: no divsimt cilvēkiem, kas sēdēja pie galda, trīs ceturtdaļas kādreiz pārdevuši ielās siļķes, bet nu vi­ņiem bez vienpadsmit dakšiņām nav pieklājīgi ēst! Taču visu acis bija pievērstas diktatoram, un viņš arī šoreiz, pakļaudamies sabiedriskajam spiedienam, uzvedās pie galda priekšzīmīgi.

Pēc bruņurupuču zupas sākās runas. Garins noklau­sījās tās, stāvēdams kājās, ar šampanieša kausu rokā. «Piedzeršos!» — nozibeņoja galvā. Veltīgas pūles.

Divām savām galda biedrēm, pļāpīgām skaistulēm, viņš pat apliecināja, ka vakaros tiešām lasot bībeli.

Starp trešo — saldo un kafiju Garins atbildēja uz runām:

«Kungi, varu, ko esat man dāvājuši, es uzskatu par dieva pirkstu, un manas sirdsapziņas svētākais pienā­kums liek izmantot šo vēsturē nebijušo varu, lai papla­šinātu mūsu tirgus, lai panāktu mūsu rūpniecības un tirdzniecības krāšņu uzplaukumu un apspiestu skrandainā pūļa netikumiskos mēģinājumus gāzt pastāvošo iekārtu …» Un tā tālāk …

Runa atstāja patīkamu iespaidu. Tiesa, tās beigās dik­tators piemetināja, it kā pie sevis trīs enerģiskus vārdus, taču tie bija pateikti nesaprotamā, domājams — krievu, valodā un palika neievēroti. Pēc tam Garins palocījās uz trim pusēm un izgāja, tauru gaudošanas, timpānu dārdoņas un līksmu saucienu pavadīts. Viņš aizbrauca uz mājām.

Pils vestibilā nometa uz grīdas spieķi un platmali (panika starp sulaiņiem, kas metās pacelt), iebāza ro­kas dziļi bikšu kabatās un, nikni izslējis bārdiņu, kāpa augšā pa krāšņo paklāju. Kabinetā viņu gaidīja privātsekretārs.

— Pulksten septiņos vakarā klubā «Pacific» par godu diktatora kungam notiks vakariņas pie simfoniskā or­ķestra mūzikas.

— Tā, — Garins noteica. — Kas vēl?

— Pulksten vienpadsmitos, arī šodien, hoteļa «Indiana» baltajā zālē notiks balle par godu …

— Telefonējiet uz vienu un otru vietu, ka esmu sa­slimis, pārēdies pilsētas rātsnamā krabjus.

— Uzdrošinos izteikt bažas, ka šķietamā slimība sa­gādās vēl vairāk rūpju: pie jums nekavējoties ieradīsies visa pilsēta apliecināt līdzjūtību. Turklāt — laikrakstu reportieri. Viņi mēģinās iekļūt pat caur kamīna dūm­vadiem …

— Jums taisnība. Es braucu. — Garins piezvanīja. — Vannu. Sagatavot vakara apģērbu, regālijas [36] un or­deņus.

Garins apsēdās pie galda (pa kreisi — radiouztvērējs, pa labi — telefoni, pretī — diktafons). Paņēma tīru pa­pīra lapiņu, iemērca spalvu un pēkšņi iegrima domās …

«Zoja,» viņš sāka rakstīt krieviski stingriem, lieliem burtiem, «mans draugs, tikai jūs vienīgā spējat saprast, cik briesmīgu muļķību esmu izdarījis…»

Bez ceturkšņa astoņos Garins steidzīgi piegāja pie galda. Viņš bija frakā, ar zvaigznēm, regālijām un lentu pār vesti. Atskanēja spalgi signāli no radiouztvērēja, kas vienmēr bija noskaņots uz Zelta salas stacijas vilni. Garins uzlika austiņas. Zojas balss, skaidra, bet nedzīva, it kā no citas planētas, atkārtoja krieviski:

— Garin, mēs esam pagalam … Garin, mēs esam pagalam … Salā sacelšanās. Lielais hiperboloīds sa­grābts … Jansens ir ar mani… Ja izdosies, — bēgsim ar «Arizonu».

Balss pārtrūka. Garins stāvēja pie galda, nenoņem­dams austiņas. Privātsekretārs ar Garina cilindru un spieķi gaidīja pie durvīm. Uztvērējā atkal atskanēja signāli. Bet nu jau cita — skarba vīrieša balss ierunājās angliski:

«Visas pasaules darbaļaudis. Jums ir zināms, kādi ap­mēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Val­stis …»

Noklausījies līdz beigām Šeļgas uzsaukumu, Garins noņēma austiņas. Nesteigdamies ar greizu smīnu aiz­smēķēja cigāru. No galda atvilktnēm izņēma žūksni simtdolāru papīrīšu un niķelētu aparātu, kas atgādināja revolveri ar resnu stobru: tas bija viņa pēdējais izgudro­jums — kabatas hiperboloīds. Ar uzacu kustību pasauca tuvāk privātsekretāru.

— Dodiet rīkojumu sagatavot ceļojumu mašīnu.

Sekretāram pirmo reizi pa visu šo laiku pacēlās plak­sti, rudās acis dzeldoši pavērās Garinā:

— Bet diktatora kungs …

— Klusēt. Nekavējoties paziņot karaspēka priekšnie­kam, pilsētas gubernatoram un civilajām varas iestā­dēm, ka no pulksten septiņiem tiek ieviests karastāvok­lis. Vienīgais līdzeklis pret nekārtību cēlājiem pilsētā — nošaušana.

Sekretārs acumirklī nozuda aiz durvīm.

Garins piegāja pie trīsdaļīgā spoguļa. Viņš bija regālijās un zvaigznēs, bāls, līdzīgs vaska lellei no panoptikuma. Viņš ilgi raudzījās uz sevi, un pēkšņi viena acs pati no sevis ironiski piemiedzās … «Ņem kājas pār pleciem, Pjer Garrī, ņem ātrāk kājas pār pleciem,» viņš čukstus pateica pats sev.