Inženiera Garina hiperboloīds

47

… Pussnaudā viņu apciemoja atmiņas:

Prožektori nodzēsti. Automobilis samazināja āt­rumu … Pa mašīnas logu izliecās Garins un — skaļā čukstā:

— Šeļga, grieziet iekšā. Tūliņ būs pļaviņa. Tur. ..

Smagi sakratījies šosejas grāvī, automobilis izbrauca

starp kokiem, pagriezās un apstājās.

Zem zvaigznēm snauda nelīdzena pļaviņa. Koku ēnā neskaidri blīvējās klintis.

Motors izslēgts. Asi smaržoja zāle. Miegaini guldzēja strauts, virs tā vijās migla, izplūdušiem palagiem klā­damās pļaviņas dziļumā.

Garins izlēca rasotajā zālē. Pastiepa roku. No auto­mobiļa izkāpa Zoja Monroza dziļi uzvilktā cepurītē, pa­cēla galvu pret zvaigznēm. Paraustīja plecus.

— Nu, kāpiet laukā! — asi uzsauca Garins.

Tad no automobiļa ar galvu pa priekšu izlīda Rol­lings. Katliņa ēnā spīdēja zelta zobi.

Čaloja, tērgāja ūdens starp akmeņiem. Rollings iz­vilka no kabatas roku, acīm redzot jau sen sažņaugtu dūrē, un ierunājās piesmakušā balsī:

— Ja šeit gatavo nāves spriedumu, es protestēju. Tie­sību vārdā. Cilvēcības vārdā … Es protestēju kā ameri­kānis … Kā kristietis … Es piedāvāju par savu dzīvību jebkuru izpirkšanas naudu …

Zoja stāvēja ar muguru pret viņu. Garins nicinoši noteica:

— Nonāvēt jūs varēju arī tur …

— Izpirkšanas nauda? — aši noprasīja Rollings.

— Nē.

— Līdzdalība jūsu … — Rollings sapurinaja vaigus, — jūsu dīvainajos pasākumos?

— Jā. Jums tas jāsaprot… Malzerbas bulvārī… Es jums piedāvāju …

— Labi, — Rollings atbildēja, — rīt es jūs pie­ņemšu … Man no jauna jāpārdomā jūsu priekšlikumi.

Zoja klusi pateica:

— Rolling, nerunājiet blēņas.

— Jaunkundzi — Rollings salēcās, katliņš noslīdēja uz deguna, — jaunkundz … Jūsu izturēšanās ir nedzir­dēta … Nodeviba … Līdzdalība slepkavībās …

Tikpat klusi Zoja atbildēja:

— Ejiet ratā! Runājiet ar Garinu.

Tad Rollings un Garins aizgāja pie divstumbrainā ozola. Tur iemirdzējās elektriskais lukturītis. Noliecās divas galvas. Dažas sekundes varēja dzirdēt vienīgi strautu čalojam starp akmeņiem.

— … Mēs neesam tris, bet četri… Seit ir lieci­nieks, — Šeļgu sasniedza Rollinga spalgā balss.

— Vai šeit kāds ir? — sadrebēdams Šeļga pussnaudā nomurmināja. Viņa redzokļi izpletās visā acs platumā.

Pie gultas uz balta krēsliņa — ar platmali uz ceļ­galiem sēdēja Hlinovs.

— Sādu gājienu nebiju gaidījis… Domāt neatlika laika, — viņam stāstīja Šeļga. — Izdarīju tādu muļ­ķību, ka ne aptvert.

— Jums nevajadzēja ņemt automobilī Rollingu, — ieminējās Hlinovs.

— Kāda velna pēc es būtu viņu ņēmis … Kad vies­nīcā sākās šaušana un griešana, Rollings kā žurka tu­pēja automobilī — izslējis divus koltus… Man ieroča nebija. Es uzkāpu uz balkona un redzēju, kā Garins iz­rēķinājās ar bandītiem … Paziņoju par to Rollingam . .. Viņš nobijās, iešņācās, kategoriski atteicās izkāpt no ma­šīnas … Pēc tam viņš mēģināja šaut uz Zoju Monrozu. Bet mēs ar Garinu izgriezām viņam rokas … Ilgi ķēpāties nebija laika, es ielēcu pie stūres un — aiziet…

— Kad jūs bijāt jau pļaviņā un viņi apspriedās pie ozola, vai tiešām jūs nesapratāt? …

— Sapratu, ka esmu iekritis. Bet ko citu es būtu varējis iesākt? Bēgt? Nu, vai zināt, es tomēr esmu spor­tists … Turklāt man bija smalki izstrādāts plāns … Ka­batā viltota pase Garinam ar desmit vīzām … Vai šā­dos apstākļos es varēju domāt par savu ādu? …

— Nu, labi… Viņi sapratās …

— Rollings parakstīja kādu papīru, tur, zem koka, es skaidri redzēju. Pēc tam dzirdu — viņš ieminas par ceturto liecinieku, tas ir, par mani. Es pusbalsi saku Zojai: «Klausieties, pirmīt mēs pabraucām garām poli­cistam, viņš ievēroja mašīnas numuru. Ja mani tagad nogalinās, līdz rītam jums visiem trim uz rokām būs dzelži.» Vai zināt, ko viņa man atbildēja? Ir gan sie­viete! … Pār plecu, neskatīdamās: «Es ņemšu to vērā.» Nu, labi. Garins un Rollings atgriezās pie mašīnas. Es — it kā nekas nebūtu noticis … Pirmā iekāpa Zoja. Izlie­cās laukā un pateica kaut ko angliski. Garins — man: «Biedri Šeļga, tagad vicojiet vaļā: pilnā gaitā pa šoseju uz rietumiem.» Es pietupos radiatora priekšā … Tā bija mana kļūda. Viņu rīcībā bija tikai šis brīdis… Kad mašīna brauktu, viņi vairs nebūtu man uzbrukuši, nebūtu uzdrošinājušies … Labi — kurbulēju mašīnu . .. Pēkšņi pakausī, smadzenēs — it kā māja uz galvas būtu sagruvusi, nokrakšķēja kauli, iebelza, apdedzināja ar gaismu, apgāza augšpēdu . . . Ieraudzīju tikai — pavī­dēja Rollinga savaikstitais ģimis. Nolādētais suns! Čet­ras lodes manī ietrieca … Pēc tam es atveru acis, šī te istaba.

Šeļga stāstot nogura. Ilgi klusēja. Hlinovs iejau­tājās:

— Kur pašlaik varētu būt Rollings?

— Kā — kur? Protams, Parizē. Dīda presi. Viņam tagad liels uzbrukums ķīmijas frontē. Naudu ar lāpstu rauš. Tur jau tas joks, ka es kuru katru brīdi gaidu lodi caur logu vai indi mērces trauciņā. Viņš tomēr mani nožmiegs, noteikti…

— Kāpēc jūs ciešat klusu? … Nekavējoties jāpaziņo policijas šefam.

— Dārgais biedri, jūs esat zaudējis prātu! Tikai tā­pēc vēl esmu dzīvs, ka ciešu klusu.