Inženiera Garina hiperboloīds

66

Visu pārējo dienas daļu Volfs un Hlinovs pavadīja K pilsētiņā. Klaiņoja pa ielām, tērzēja ar vietējiem iedzī­votājiem par dažādiem niekiem, uzdodamies par tūris­tiem. Kad pilsētiņa apklusa, Volfs un Hlinovs devās kal­nos. īsi pirms pusnakts viņi jau kāpa pa nogāzi uz Stu­fera dārzu. Bija norunāts uzdoties par noklidušiem tū­ristiem, ja policija pievērsīs viņiem uzmanību. Ja viņus aizturēs, arests nebūs bīstams: viņu alibi varēs aplieci­nāt visa pilsēta. Pēc šāviena no krūmiem, kad bija skaidri redzams, kā pašķīda Garina galvaskausa drumslas, Volfs un Hlinovs ātrāk nekā pēc četrdesmit minūtēm jau at­radās pilsētā.

Viņi pārrāpās pār zemo žogu, piesardzīgi pa krūmiem apgāja zālāju un iznāca pie Stufera mājas. Apstājās, saskatījās, neko nesaprazdami. Dārzā un mājā bija mie­rīgi un klusi. Vairāki logi gaiši. Lielās durvis, kas veda taisni dārzā, atvērtas. Rāma gaisma krita uz akmens pakāpieniem, uz rūķīšiem biezajā zālē. Uz lieveņa, uz augšējā pakāpiena, sēdēja resns vīrietis un klusi pūta fleiti. Viņam blakus bija nolikta pīteņa pudele. Tas bija tas pats cilvēks, kas no rīta negaidīti parādījās uz taci­ņas netālu no radiopaviljona un, izdzirdis šāvienu, ap­sviedās apkārt un ļodzīgā riksī aizloba uz māju. Tagad viņš svētlaimīgi gozējās, it kā nekas nebūtu noticis.

— Ejam, — Hlinovs čukstēja, — jāuzzina.

Volfs norūca:

— Es nevarēju netrāpīt.

Viņi devās uz lieveni. Pusceļā Hlinovs uzrunāja sē­dētāju klusinātā balsī:

— Piedodiet par traucējumu … Vai suņu te nav?

Stufers nolaida fleiti, pagriezās uz pakāpiena, iz­stiepa kaklu, ielūkodamies divos neskaidros stāvos.

— Vai prāts, — viņš novilka, — suņi te ir nikni.

Hlinovs paskaidroja:

— Mēs apmaldījāmies, gribējām apmeklēt pilsdrupas «Pie piekaltā ģindeņa» … Atļausiet atpūsties.

Stufers atbildes vietā nenoteikti norūca. Volfs un Hli­novs palocījās, apsēdās uz apakšējiem pakāpieniem — abi saspringti, uzbudināti. Stufers uzmeta tiem skatienu no augšas.

— Starp citu, — viņš teica, — kad es biju bagāts, dārzā tika palaisti ķēdes suņi. Es necietu nekauņas un nakts viesus. (Hlinovs aši saspieda Volfa roku — klusē­jiet jel.) Amerikāņi mani izputināja, un mans dārzs pār­vērtās par caurbraucamo ceļu dīkdieņiem, lai gan visur piesisti dēļi ar brīdinājumu par tūkstoš marku lielu soda­naudu. Bet Vācija vairs nav zeme, kur cienī likumus un īpašumu. Es teicu cilvēkam, kas nomāja manu vasar­nīcu: apjoziet dārzu ar dzeloņdrātīm un pieņemiet sargu. Viņš nepaklausīja mani un nu pats vainīgs …

Pacēlis akmentiņu un aizmetis to tumsā, Volfs pa­vaicāja:

— Vai pie jums šo apmeklētāju dēļ noticis kas ne­patīkams?

— Sacīt «nepatīkams» — būtu pārāk spēcīgi, bet — smieklīgs gan. Un nupat šodien no rīta. Katrā gadījumā, manas ekonomiskās intereses nav aizskartas, un es ari turpmāk nodošos savām izpriecām.

Viņš pielika fleiti pie lūpām un izvilināja dažas grie­zīgas skaņas.

— Galu galā, kāda man daļa, dzīvo viņš te vai pļē­gura Ķelnē? Viņš samaksāja man visu līdz pēdējam feniņam… Nevienam nav tiesību viņam pārmest. Bet, redzat, viņš izrādījās nervozs kungs. Kara gados bija laiks pierast pie revolvera šāvieniem, velns parāvis. Sakravāja visas mantas, ardievu, ardievu… Ko tur daudz — brauc laimīgs.

— Vai viņš aizbrauca pavisam? — negaidīti skaļi iejautājās Hlinovs.

Stufers piecēlās, tad atkal apsēdās. Varēja redzēt, kā viņa vaigs, uz kuru krita gaisma no istabas, izplūda, — taukains un ņirdzīgs, sadrebēja resnais vēders.

— Nudien, viņš mani brīdināja: par viņa aizbrauk­šanu mani noteikti iztaujāšot divi džentlmeņi. Aizbrauca, aizbrauca, dārgie džentlmeņi. Ja neticat — nāciet, pa­rādīšu viņa istabas. Ja jūs esat draugi — lūdzu, pār­liecinieties . .. Tās ir jūsu tiesības — par istabām sa­maksāts . ..

Stufers atkal dzīrās piecelties — kājas viņu nekādi nevarēja noturēt. Neko sakarīgu no viņa vairs nevarēja izdabūt. Volfs un Hlinovs devās atpakaļ uz pilsētu. Visu ceļu viņi nebilda viens otram ne vārda. Tikai uz tilta, virs melna ūdens, kurā atspoguļojās laterna, Volfs pēk­šņi apstājās, savilka dūres:

— Sasodīta būšana! Es taču redzēju, ka viņam pa­šķīda galvaskauss . ..

Drukns pamaza auguma vīrietis ar iesirmiem, gludi sasukātiem matiem, gaišzilās brillēs, kas aizsedza slimās acis, stāvēja pie podiņu krāsns un, nodūris galvu, klau­sījās Hlinovā.

Sākumā Hlinovs sēdēja uz dīvāna, pēc tam pārsēdās uz palodzes, pēc tam sāka skraidīt pa nelielo padomju vēstniecības pieņemamo istabu.

Viņš stāstīja par Garinu un Rollingu. Stāstījums bija precīzs un secīgs, taču Hlinovs arī pats izjuta, cik neti­cami sablīvējušies daudzie notikumi.

— Pieņemsim, ka mēs ar Volfu kļūdāmies … Lieliski, mēs būsim laimīgi, ja mūsu secinājumi izrādīsies aplami. Tomēr piecdesmit procentus var likt par to, ka notiks kata­strofa. Mūsu interešu lokā jābūt vienīgi šiem piecdesmit procentiem. Jūs, kā vēstnieks, varat pārliecināt, ietekmēt, atvērt acis . .. Tas viss ir ļoti nopietni. Aparāts eksistē. Šeļga tam pieskāries ar roku. Jārīkojas nekavējoties, uz karstām pēdām. Laika mūsu rīcībā nav vairāk par dien­nakti. Rīt naktī tam visam jāiet vaļā. Volfs palika K. Viņš dara, ko var, lai brīdinātu strādniekus, arodbiedrī­bas, pilsētas iedzīvotājus, rūpnīcu administrāciju. Sapro­tams, saprotams — neviens netic . .. Pat jūs …

Vēstnieks, nepaceldams acis, klusēja.

— Vietējās avīzes redakcijā par mums smējās lidz asarām… Labākā gadījumā mūs uzskata par vājprā­tīgiem.

Hlinovs sakampa galvu, nesukātās matu pinkas spu­rojās starp netīrajiem pirkstiem. Viņa seja bija novājē­jusi, putekļaina. Izbalējušās acis vērās vienā punktā, it kā ieraudzījušas baismīgu rēgu. Vēstnieks piesardzīgi no briļļu apakšas pašķielēja uz viņu:

— Kāpēc jūs agrāk negriezāties pie manis?

— Mums nebija faktu . .. Minējumi, secinājumi — viss uz fantāzijas, ārprāta robežām .. . Man arī tagad brižam liekas — pamodīšos un atviegloti nopūtīšos … Bet galvoju, esmu pie pilna saprāta. Astoņas diennaktis mēs ar Volfu neesam novilkuši drēbes, neesam gājuši gulēt.

Pēc klusuma brīža vēstnieks nopietni teica:

— Esmu pārliecināts, ka jūs neesat mistifikators, biedri Hlinov. Drīzāk jūs vajā kāda uzmācīga ideja, — viņš aši pacēla roku, apstādinādams Hlinova izmisīgo kustību, — bet es ticu jūsu piecdesmit procentiem. Es braukšu un darīšu visu, kas manos spēkos …