Inženiera Garina hiperboloīds

105

Naktī ziemeļrietumos parādījās prožektoru klejojošā gaisma. Ostā satraukti iekaucās sirēnas. Rītausmā, kad jūra vēl gulēja ēnā, parādījās pirmie tuvojošās eskadras vēstneši: augstu pār salu riņķoja lidmašīnas, mirguļo­damas rožainajā ausmā.

Gvardi jau atklāja pa tām karabīņu uguni, bet drīz pārtrauca. Salas iedzīvotāji pulcējās bariņos. Virs šah­tas joprojām garoja dūmaka. Uz kuģiem sita pusstun­das. Lielajā transportā norisa izkraušanas darbi — ostas celtnis izlika krastā krustām pārsietus saiņus.

Okeāns bija rāms, tinies vieglā miglas plīvurā. De­bešos dziedāja propelleri. Uzlēca miglaina saules ripa. Un tad visi ieraudzīja pie horizonta dūmus. Tie klājās garā un šaurā mākonī, kas stiepās uz dienvidaustru­miem. Tur tuvojās nāve.

Salā viss apklusa, šķiet, mitējās dziedāt pat putni, kas bija atvesti šurp no kontinenta. Kāds ļaužu ba­riņš aizskrēja pie laivām ostā, un laivas, pilnas līdz bor­tiem, steidzīgi aizīrās atklātā jūrā. Taču laivu bija maz, sala — kā uz delnas, nav kur patverties. Un iedzīvotāji stāvēja sastinguši kā sālsstabi, klusēja. Daži nogulās ar seju smiltīs.

Pilī nebija samanāma nekāda kustība. Bronzas vārti aizslēgti. Gar sarkanīgajām, slīpajām sienām soļoja, ar karabīnēm uz muguras, gvardi augstās platmalēs, bal­tās, ar zeltu izšūtās žaketēs Nostāk pacēlās lielā hiper­boloida tornis, caurspīdīgs kā mežģines. Augšup kāp­jošais miglas plīvurs aizsedza skatienam tā galotni. Tomēr reti kāds paļāvās uz šo aizsardzību, rūsgani mel­nais mākonis pie horizonta bija pārāk iespaidīgs un draudīgs.

Daudzi ar izbailēm pagriezās uz šahtas pusi. Tur iekaucās trešās maiņas svilpe. Atraduši laiku strādāt!

Lai nolādēts zelts! Pēc tam pulkstenis uz pils ļumta no­sita astoņi. Un pār okeānu pārvēlas dārdoņā — smagi, pieaugoši pērkona grāvieni. Pirmā eskadras zalve. Gaidu sekundes, liekas, izstiepās telpā, lidojošo lādiņu kaucienos.