Inženiera Garina hiperboloīds

28

Pēc desmit minūtēm Garins izlēca no automobiļa Sanmišelas bulvārī. Spoguļlogi kafejnīcā «Panteons» bija pacelti. Zāles dziļumā pie galdiņa sēdēja Viktors Le­nuārs. Ieraudzījis Garinu, viņš pamāja ar roku un iz­sita knipi.

Garins steidzīgi apsēdās pie viņa galdiņa — ar mu­guru pret gaismu. Šķita, ka viņš apsēdies spoguļa priekšā: Viktoram Lenuāram bija tāda pati iegarena bārdiņa, mīksta platmale, tauriņā sasieta kaklasaite, ža­kete no svītrota auduma.

— Vari apsveikt — veiksme! Neticami! — teica Ga­rins, smiedamies ar acīm. — Rollings bija gatavs uz visu. Sagatavošanas izdevumus sedz viens pats. Kad sāksies ekspluatācija, piecdesmit procentu kopieņēmumu — viņam, piecdesmit — mums.

— Vai kontraktu parakstīji?

— Parakstīsim pēc divām trim dienām. Aparāta de­monstrēšanu nāksies atlikt. Rollings izvirzija notei­kumu — parakstīs tikai pēc tam, kad pats savām acīm būs redzējis, kā darbojas aparāts.

— Vai pudeli šampanieša izmaksāsi?

— Divas, trīs, duci.

— Tomēr žēl, ka šī haizivs aprīs mums pusi peļ­ņas, — teica Lenuārs, pamādams sulainim: — Pudeli Irruā, vissausāko …

— Bez kapitāla mēs, Viktor, tik un tā nevaram iz­vērsties. Ja nu izdotos mans Kamčatkas pasākums, des­mit Rollingus aizsūtītu pie visiem velniem.

— Kāds Kamčatkas pasākums?

Sulainis atnesa vīnu un kausus, Garins uzsmēķēja ci­gāru, atgāzās salmu krēslā un šūpodamies, piemiedzis acis, sāka stāstīt:

— Vai atceries Nikolaju Hristoforoviču Mancevu, ģeologu? Piecpadsmitajā gadā viņš uzmeklēja mani Pet­rogradā. Viņš nupat kā bija atgriezies no Tālajiem Aus­trumiem, nobijies no mobilizācijas, un lūdza manu pa­līdzību, lai netiktu nosūtīts uz fronti.

— Vai Mancevs strādāja angļu zelta kompānijā?

— Rīkoja izlūkekspedīcijas uz Ļenu, uz Aldanu, pēc tam uz Kolimu. Stāstīja brīnumu lietas. Viņi uzgājuši burtiski zem kājām piecpadsmit kilogramus smagus tīr­radņus … Tad, lūk, man dzima ideja, manas dzīves ģe­niālā ideja … Tas ir pagalam pārdroši, pat neprātīgi, bet es tam ticu. Bet, ja reiz ticu, tad pats nelabais mani neapstādinās. Redzi, dārgais, pasaulē vienīgā manta, kuru es kāroju iegūt ar visu būtni, — tā ir vara … Ne­vis šāda tāda karaļa vai imperatora vara, — tas ir sekli, banāli, garlaicīgi. Nē, absolūta vara … Izdevīgā brīdī tev sīki izstāstīšu par saviem plāniem. Lai valdītu, vaja­dzīgs zelts. Lai valdītu tā, kā es vēlos, vajag vairāk zelta nekā visiem industrijas, biržas un citiem karaļiem kopā . . .

— Tiešām, plāni tev ir drosmīgi, — jautri iesmējies, teica Lenuārs.

— Es esmu uz pareizā ceļa. Visa pasaule man būs šeit! — Garins sažņaudza dūrē mazo roku. — Virziena rādītāji manā ceļā — tie ir ģeniālais Nikolajs Hristoforovičs Mancevs, pēc tam Rollings, pareizāk — viņa mil­jardi un, treškārt — mans hiperboloīds …

— Kā tad palika ar Mancevu?

— Toreiz, piecpadsmitajā gadā, es mobilizēju visu savu naudiņu vairāk ar nekaunību nekā uzpirkšanu, at­brīvoju Mancevu no karaklausības un nosūtīju viņu ar nelielu ekspedīciju uz Kamčatku, uz mežonīgu kaktu, kur pats velns kāju nespertu … Līdz septiņpadsmitajam ga­dam viņš man vēl rakstīja: darbs viņam bija smags, bez­gala grūts, dzīves apstākļi lopiski … Astoņpadsmitajā gadā — pats saproti — viņa pēdas pazuda … No viņa meklējumiem atkarīgs viss …

— Ko viņš tur meklē?

— Viņš neko nemeklē… Mancevam vienīgi jāap­stiprina mani teorētiskie paredzējumi. Klusā okeāna pie­krasti — Āzijas un Amerikas pusē — veido okeāna di­benā nogrimuša sena kontinenta malas. Šādam milzu smagumam bija jāietekmē arī ugunīgi šķidro zemes dzīļu iežu izvietojums. Dienvidamerikas darbojošos vulkānu ķēdes — Andos un Kordiljeros, Japānas un, beidzot, Kamčatkas vulkāni apliecina, ka olivīna joslas izkusušie ieži — zelts, dzīvsudrabs, olivīns un citi Klusā okeāna malās atrodas daudz tuvāk zemes virspusei nekā citās zemeslodes vietās … [11] Vai saproti?

— Nesaprotu, kāpēc tev vajadzīga šī olivīna josla?

— Lai valdītu pār pasauli, dārgais… Nu, iedzer­sim. Uz panākumiem …