Inženiera Garina hiperboloīds

24.

šeit nebija ne spožās automobiļu straumes, ne dīkdienīgo gājēju, kas mežģī kaklus, vērdamies veikalu skat­logos, ne mulsinošo sieviešu, ne industriālo karaļu.

Svaigu dēļu grēdas, akmeņu kaudzes, ielas vidū zil­gana māla vaļņi un visgarām ietvei, izlikti kā milzīgs ga­balos sagriezts tārps, kanalizācijas cauruļu posmi.

Spartakietis Taraškins nesteigdamies soļoja uz salām, uz klubu. Viņam bija vislabākais noskaņojums. Vērotājs no malas pirmajā brīdi gan laikam noturētu viņu par sadrūmušu, bet šāds iespaids rastos vienīgi tāpēc, ka Taraš­kins bija nopietns, nosvērts cilvēks un jautrais noskaņo­jums viņam neizpaudās ārējās pazīmēs, ja neņem vērā klusu svilpošanu un līganu gaitu.

Kad līdz tramvajam bija atlikuši kādi simt soļi, viņš saklausīja jezgu un spiegšanu starp nogaļu grēdām. Viss pilsētā notiekošais, protams, tieši attiecās uz Taraškinu.

Viņš palūkojās aiz grēdām un ieraudzīja trīs zēnus platās biksēs un biezās blūzēs: divi, nikni sēkdami, dau­zīja trešo zēnu, kas bija mazāks augumā, basām kājām, bez cepures, ieģērbies vatētā jakā, tik noskrandušā, ka nevarēja ne nobrīnīties. Viņš klusēdams aizstāvējās. Viņa vājā seja bija saskrāpēta, mazā mute cieši sakniebta, brūnās acis — kā vilcēnam.

Taraškins tūdaļ satvēra aiz apkakles divus zēnus un pacēla gaisā, trešajam iebelza ar kāju, zeņķis iekaucās un nozuda aiz nogaļiem.

Pārējie divi, kūļādamies gaisā, sāka draudēt ar bries­mīgiem vārdiem. Taraškins sapurināja viņus spēcīgāk, un viņi nomierinājās.

— Tā nav pirmā reize, kad redzu mokām mazākos, — teica Taraškins, ielūkodamies zēnu sēcošajos purniņos. — Lai vairāk tas neatkārtotos. Sapratāt?

Spiesti dot pozitīvu atbildi, zēni drūmi norūca:

— Sapratām.

Tad Taraškins viņus palaida vaļā, un viņi, purpinā­dami, sak, gadies mums pa ķērienam, aizslāja, rokas ka­batās sabāzuši.

Piekautais mazais zēns arī dzīrās aizmukt, taču tikai pagrozījās uz vietas, vāri iekunkstējās un apsēdās, ierau­dams galvu skrandainajā jakā.

Taraškins noliecās pār viņu. Zēns raudāja.

— Eh tu! — Taraškins teica. — Kur tu dzīvo?

— Nekur, — zēns atbildēja no jakas apakšas.

— Ko tas nozīmē — nekur? Māmiņa tev ir?

— Nava.

— Un tēva ar nav? Tā. Noklīdis bērns. Ļoti labi.

Taraškins stāvēja kādu bridi, izlīdzinājis krunkas uz deguna1 Zēns kā muša dīca zem jakas.

— Ēst gribi? — Taraškins dusmīgi noprasīja.

— Gribu.

— Nu labi, nāc man līdz uz klubu.

Zēns pūlējās piecelties, taču neturējās uz kājām. Ta­raškins paņēma viņu uz rokām — puisēns nebija ne pudu smags — un aiznesa līdz tramvajam. Brauca ilgi. Pār­sēšanās vietā Taraškins nopirka baltmaizes klaipiņu, zēns krampjaini iecirta tajā zobus. Līdz Airēšanas skolai aiz­gāja kājām. Ievezdams zēnu pa vārtiņiem iekšā, Taraš­kins teica:

— Tikai pieraugi, nepalaid nagus.

— Nē, es tikai maizi zogu.

Zēns miegaini raudzījās uz ūdeni, kas meta saules zaķīšus uz lakotām laivām, uz sudrabzaļo vītolu, kas mērca upē savu krāšņumu, uz divairu un četrairu gikiem ar muskuļotiem un iedegušiem airētājiem. Viņa vājā se­jiņa bija vienaldzīga un sagurusi. Kad Taraškins aiz­griezās prom, zēns palīda zem koka laipām, kas savienoja kluba platos vārtus ar boniem, un droši vien tūdaļ iemiga, saritinājies kamoliņā.

Vakarā Taraškins izvilka viņu no laipu apakšas, lika nomazgāt upē seju un rokas un aizveda vakariņās. Zēnu nosēdināja pie galda kopā ar airētājiem. Taraškins pa­ziņoja biedriem:

— So puišeli varētu paturēt klubā, neko daudz viņš nenoēdīs, pie ūdens pieradināsim, mums nasks zeņķis ir vajadzīgs.

Biedri piekrita: lai dzīvo. Zēns to visu mierīgi noklau­sījās, cienigi ēda. Ieturējis vakariņas, klusēdams norāpās no sola. Viņu nekas nepārsteidza — ne tas vien bija pie­dzīvots.

Taraškins aizveda zēnu uz boniem, lika apsēsties un uzsāka sarunu:

— Kā tevi sauc?

— Par Ivanu.

— No kurienes nākdams?

— No Sibīrijas. No Amūras, no augšteces.

— Vai sen no turienes?

— Vakar atbraucu.

— Kā tuatbrauci?

— Gan kājām vilkos, gan kastēs zem vagona.

— Kas tevi dzina uz Ļeņingradu?

— Nu, tā ir mana darīšana, — attrauca zēns un no­vērsās. — Redzams, bija vajadzība, ja atbraucu.

— Pastāsti, es tev neko ļaunu nedarīšu.

Zēns neatbildēja un atkal pamazām sāka nozust jakā. Sai vakarā Taraškins neko vairāk no viņa neizdabūja.