Inženiera Garina hiperboloīds

46

Uz baltas miglas vēsmas šūpotas štoras ņirbēja la­potnes ēnas. Aiz štoras bija dzirdama nerimtīga urdzē­šana. Tur slimnīcas dārza mauriņā no pārnesamām cau­rulēm izsmidzināja ūdeni, tas mirdzēja starp varavīk­snēm, pilēja no platana lapām loga priekšā.

Šeļga snauda baltā, augstā istabā, kurā gaisma lau­zās iekšā caur štoru.

Iztālēm atplūda Parīzes troksnis. Tuvas bija ska­ņas — koku šalkoņa, putnu balsis un vienmuļā ūdens guldzoņa.

Tuvumā iesprauslājās automobilis vai atskanēja gai­tenī soļi. Šeļga ātri atvēra acis, asi, tramīgi skatījās uz durvīm. Pakustēties viņš nevarēja. Abas rokas viņam bija iemūrētas ģipsī, krūtis un galva sabindēti. Aizsar­dzībai — vienīgi acis. Un atkal saldas skaņas no dārza uzvēdīja miegu.

Uzmodināja māsa karmelite[15] , visa baltā, uzmanīgi ar pilnigām rokām pielika pie Šeļgas lūpām porcelāna mērces trauciņu ar tēju. Kad aizgāja, palika lavandas smarža.

Miegā un satraukumā pagājaldiena. Tā bija jau sep­tītā diennakts pēc tam, kad Šeļgu bez samaņas, noasi­ņojušu atrada Fonteneblo mežā. Viņu jau divas reizes bija pratinājis izmeklētājs. Šeļga deva šādu liecību:

— īsi pirms pusnakts man uzbruka divi. Es aizstā­vējos ar spieķi un dūrēm. Saņēmu četras lodes, neko vairāk neatceros.

— Vai jūs ielāgojāt uzbrucēju sejas?

— Viņu sejas, visa apakšējā daļa, bija aizsegtas ar lakatiem.

— Jūs aizstāvējāties arī ar spieķi?

— Tas bija tikai zariņš, es pacēlu to mežā.

— Kāpēc tik vēlā stundā jūs atradāties Fonteneblo mežā?

— Pastaigājos, apskatīju pili, atpakaļ gāju caur mežu, apmaldījos.

— Kā jūs varat izskaidrot to, ka netālu no uzbru­kuma vietas konstatētas svaigas automobiļa riepu sliedes?

— Tātad noziedznieki atbraukuši automobilī.

— Lai aplaupītu jūs? Vai arī lai nogalinātu?

— Manuprāt, ne viens, ne otrs nolūks viņiem nav bi­jis. Parizē mani neviens nepazīst. Vēstniecībā nestrādāju. Politisku misiju nepildu. Naudas līdz nav daudz.

— Iznāk, ka noziedznieki nav gaidījuši jūs, kad viņi stāvēja pļaviņā pie divstumbrainā ozola, kur viens smē­ķēja, otrs pazaudēja aproces pogu ar vērtīgu pērli?

— Visticamāk, ka tie bijuši augstāko aprindu jaunekļi, kas paspēlējuši jāšanas sacīkstēs vai kazino Viņi mek­lējuši izdevību glābt stāvokli. Fonteneblo mežā varējis gadīties cilvēks, kam kabatas piebāztas ar tūkstošfranku biļetēm.

Otrajā nopratināšanā, kad izmeklētājs parādīja ko­piju no telegramas, kas nosūtīta Hlinovam uz Berlīni (izmeklētājam to bija nodevusi māsa karmelite), Šeļga atbildēja:

— Tas ir šifrs. Runa ir par bīstamu noziedznieku, kas aizmucis no Krievijas.

— Jūs varētu būt ar mani atklātāks?

— Nē. Tas ir mans noslēpums.

Uz jautājumiem Šeļga atbildēja precīzi un skaidri, raudzījās acīs godīgi un pat vientiesīgi. Izmeklētājam bija vien jānotic viņa vaļsirdībai.

Taču briesmas nebija garām. Briesmas slēpās laik­rakstu slejās, kas bija pilnas ar sīkumiem par «baismīgo noziegumu Vildaurā», briesmas bija aiz durvīm, aiz bal­tās štoras, ko kustināja vējš, porcelāna mērces trauciņā, ko lika pie lūpām māsas karmelites pilnīgās rokas.

Glābt var tikai viens: iespējami ātrāk noņemt ģipsi un apsējus. Un Šeļga sastinga, bez kustībām, pussnaudā.