Inženiera Garina hiperboloīds

34.

Aeroplāns tuvojās zemei virs Kauņas. Zaļais, lietus apslacītais lauks ātri skrēja preti. Lidaparāts paripoja kādu gabalu un apstājās. Maui^ņā izlēca pilots. Pasa­žieri izkāpa ielocīt kājas. Uzsmēķēja papirosus. Šeļga, pagājis sānis, atlaidās zālē, aizlika rokas aiz pakauša, un dīvaini viņam bija vērties tālajos mākoņos ar zil­ganām pamatnēm. Viņš nupat bija atradies tur, lido­jis starp viegliem sniega kalniem, virs zilgmojošām iegruvēm.

Viņa debesu sarunu biedrs. Hlinovs, mazliet vīstīda­mies apvalkātā mētelītī, stāvēja pie pelēkā, rievotā putna spārna. Cilvēks kā cilvēks, pat cepure Ļeņingradā šūta.

Šeļga iesmējās:

— Dzīve tomēr ir varen jauka. Velnišķīgi jauka!

Kad lidmašīna pacēlās no Kauņas aerodroma, Šeļga

apsēdās blakus Hlinovam un pastāstīja viņam, nesauk­dams nevienu vārdā, visu, ko zināja par Garina neparas­tajiem eksperimentiem, un to, ka par tiem acīm redzot ļoti interesējas ārzemēs.

Hlinovs pajautāja, vai Šeļga redzējis Garina aparātu.

— Nē. Aparātu vēl neviens nav redzējis.

— Tātad tas viss tikai minējumi un pieņēmumi, tur­klāt fantāzijas izpušķoti?

Tad Šeļga pastāstīja par pagrabu pussagruvušajā vasarnīcā, par sagraizītiem tērauda gabaliem, par kas­tēm ar ogles piramīdām. Hlinovs piekrītoši māja, pie­balsoja:

— Tā, tā. Piramīdas. Ļoti labi. Saprotu. Sakiet, ja tas nav pārāk liels noslēpums, — vai jūs nestāstāt par inženieri Garinu?

Šeļga bridi klusēja, vērdamies Hlinovam acīs.

— Jā, — viņš atbildēja, — par Garinu. Jūs pazīstat viņu?

— Ļoti ļoti apdāvināts cilvēks, — Hlinovs saviebās, it kā būtu ieņēmis ko skābu. — Neparasts cilvēks. Taču stāv ārpus zinātnes. Godkārīgs. Pilnīgi izolēta persona. Avantūrists. Ciniķis. Ģēnija dotumi. Neapvaldīts tempe­raments. Cilvēks ar mežonīgu fantāziju. Bet viņa apbrī­nojamo prātu vienmēr tirda zemiskas vēlēšanās. Viņš sasniegs daudz un beigs vai nu ar nepārtrauktu dzer­šanu, vai arī mēģinās «sašausmināt cilvēci» … Ģēnijam vairāk kā jebkuram citam vajadziga visstingrākā dis­ciplīna. Tas ir pārāk atbildīgi.

Sarkani plank-ami atkal iekvēlojās Hlinova vaigos.

— Apgaismots, disciplinēts prāts — vislielākais svē­tums, brīnumu brīnums. Uz Zemes — smilšu graudiņa pasaules izplatījumā — cilvēks ir viena miljarddaļa no vismazākā lieluma… Un šai sīksīkai daļiņai, kas caur­mērā dzīvo sešdesmit Zemes apgriezienu ap Sauli, pie­mīt prāts, kas aptver visu izplatījumu .. . Lai saprastu to, mums jāpāriet uz augstākās matemātikas valodu … Bet ko jūs teiktu, ja jums no laboratorijas paņemtu kādu ļoti dārgu mikroskopu un sāktu ar to dzīt naglas? … Tieši tā Garins rīkojas ar savu ģēniju … Es zinu, viņš izdarījis lielu atklājumu infrasarkano staru tālpārraides novadā. Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par GrindelaMatīza [13] nāves stariem? Nāves stari izrādījās tīrās blē­ņas. Bet princips ir pareizs. Tūkstoš grādu karsti siltumstari, paralēli raidīti, karā var būt drausmīgs iznīcināša­nas un aizsardzības līdzeklis. Jāpanāk vienīgi, lai staru kūlis neizkliedētos. Tas līdz šim nebija sasniegts. Sprie­žot pēc jūsu vārdiem, Garinam, redzams, izdevies uzbūvēt šādu aparātu. Ja tas tā, tad atklājums ir ļoti nozīmīgs.

— Man jau sen liekas, — Šeļga atsāka, — šis izgud­rojums ož pēc lielas politikas.

Kādu brīdi Hlinovs klusēja, tad pat ausis viņam iekvēlojās.

— Sameklējiet Garinu, paņemiet viņu aiz apkakles un kopā ar aparātu nogādājiet atpakaļ uz Padomju Sa­vienību. Aparāts nedrīkst nokļūt mūsu ienaidnieka rokās. Pajautājiet Garinam, — vai viņš apzinās savu pienā­kumu? Bet ja nu viņš tiešām ir neģēlis… Tad dodiet viņam, velns parāvis, naudu — cik viņš vēlas .., Vai arī nogaliniet viņu …

Šeļga pacēla uzacis. Hlinovs nolika klausāmās aus­tiņas uz galdiņa, atslīga, aizvēra acis.

Aeroplāns slīdēja virs līdzeniem tīrumu kvadrātiem, virs taisnajām ceļu līnijām. Tālumā, no augstuma, starp zilganajiem ezeru plankumiem vīdēja brūnā Berlīnes karte.