Inženiera Garina hiperboloīds

40

Garina istabā logs ar balkona režģi bija aizvērts un aizklāts. Pie sienas stāvēja divi čemodāni. (Viņš dzīvoja «Melnajā strazdā» jau vairāk nekā nedēļu.) Garins aiz­slēdza durvis. Zoja apsēdās, atspiedās uz elkoņiem, aiz­sedza seju pret griestu spuldzes gaismu. Viņas zāleszaļais zīda lietusmētelis bija saburzīts, mati nevērīgi sasprausti, seja nogurusi, šādā izskatā viņa bija vēl pie­vilcīgāka. Garins, vērdams vaļā čemodānu, paskatījās uz viņu ar mirdzošām, zilu loku ietvertām acīm.

— Lūk, mans aparāts, — viņš teica, uzlikdams uz

galda divas metala kastes: vienu — šauru, līdzīgu cau­rules gabalam, otru — plakanu, divpadsmitšķautnainu, ar divreiz lielāku diametru.

Garins salika kopā abas kastes, sastiprināja tās ar enkurskrūvēm. Cauruli pavērsa ar atveri pret kamina resterri, divpadsmitšķautnainajam apvalkam atvēra sfē­risko vāku. Apvalka iekšpusē uz šķautnes stāvēja bron­zas gredzens ar divpadsmit porcelānā kausiņiem.

— Tas ir modelis, — viņš teica, izņemdams no otra čemodāna kasti ar piramīdām, — tas nevar darboties pat stundu. Aparāts jābūvē no ārkārtīgi izturīgiem ma­teriāliem, desmitreiz solīdāks. Taču tādā gadījumā tas iznāktu pārāk smags, bet man visu laiku nākas pārvie­toties. (Viņš ielika gredzena kausiņos divpadsmit pira­mīdas.) No ārpuses jūs neko nesaskatīsiet un nesapra­tīsiet. Te būs plāns, aparāta gareniskais šķērsgrie­zums. — Garins noliecās pār Zojas krēslu, ieelpoja viņas matu smaržu, izklāja plānu rakstāmpapīru pusloksnes lielumā. — Jūs vēlējāties, Zoja, lai arī es ar visu riskētu mūsu spēlē… Skatieties šurp … Tā ir pamatshēma . ..

Tas ir vienkārši kā divreiz divi. Tīra nejaušība, ka šāds aparāts līdz šim nav uzbūvēts. Viss slēpjas hiper­boliskajā spogulī (A), kas pēc formas atgādina parasta prožektora spoguli, un šamota gabaliņā (B), kas arī iz­veidots kā hiperboliska sfēra. Hiperbolisko spoguļu li­kums ir šāds:

Gaismas stari, krizdami uz hiperboliskā spoguļa iekšejo virsmu, koncentrējas visi vienā punktā, hiperbolas

fokusā. Tas ir zināms. Tagad par to, kas nav zināms: es ielieku hiperboliskā spoguļa fokusā otru hiperbolu, apvērstu, kā saka, ačgarni — rotējošo hiperboloidu, kas iz­gatavots no grūti kūstoša, ideāli pulējama minerāla — šamota (B), — tā krājumi Krievijas ziemeļos ir neiz­smeļami. Kas nu notiek ar stariem?

Stari, saplūzdami spoguļa (A) fokusā, krīt uz hiperboloida (B) virsmu un atstaroja no tās matemātiski pa­ralēli, citiem vārdiem, hiperboloids (B) sakoncentrē vi­sus starus vienā starā vai jebkura resnuma «staru šautrā». Regulējot hiperboloidu (B) ar mikrometrisko skrūvi, es pēc vēlēšanās palielinu vai samazinu «staru šautras» resnumu. Enerģijas zudumi, stariem laužoties caur gaisu, ir niecīgi. Turklāt es varu sašaurināt «šautru» (praktiski) līdz adatas resnumam.

Pie šiem vārdiem Zoja piecēlās, noknikšķināja pirk­stus un atkal apsēdās, apņēma rokām ceļgalu.

— Pirmajos mēģinājumos kā gaismas avotu es izman­toju dažas parastās stearina sveces. Regulējot hiperbo­loidu (B), es sašaurināju «staru šautru» līdz adāmadatas resnumam un viegli pārgriezu ar to pušu collu biezu dēli. Tad es sapratu, ka visa gudrība — atrast kompaktus un ārkārtīgi spēcīgus staru enerģijas avotus. Pēc trīs gadus ilga darba, kas prasīja divu manu pa­līgu dzīvību, tika izveidota šī ogles piramīda. Piramīdu enerģija jau ir tik liela, ka, ievietotas aparātā, kā jūs redzat, un aizdedzinātas (deg apmēram piecas minūtes), tās dod «staru šautru», kas dažās sekundēs spēj pār­griezt dzelzceļa tiltu… Vai jūs aptverat, kādas iespējas tas paver? Dabā nepastāv nekas tāds, kas varētu pre­toties «staru šautras» spēkam … Ēkas, cietokšņi, drednauti, gaisa kuģi, klintis, kalni, zemes garoza — visu caururbs, sagraus, pārgriezīs mans stars …

Garins negaidīti aprāvās un pacēla galvu, ieklausī­jās. Aiz loga švīkstēja un čirkstēja grants, apslāpēti rūca motori. Garins pielēca pie loga un aizslīdēja aiz portjeras. Zoja skatījās, kā aiz putekļainā aveņkrāsas samta nekustīgi stāvēja Garina apveids, pēc tam tas sadrebēja. Garins iznāca no portjeras.

— Trīs mašīnas un astoņi cilvēki, — viņš čukstēja, — viņi ieradušies pēc mums. Liekas — Rollinga auto­mobilis. Viesnīcā tikai mēs un vārtniece. (Viņš aši iz­ņēma no naktsgaldiņa revolveri un iebāza žaketes ka­batā.) Mani noteikti neizlaidīs dzīvu … — Viņš pēkšņi jautri pakasīja degunu. — Nu, Zoja, izšķirieties: jā vai nē? Otrs šāds brīdis negadīsies.

— Jūs esat zaudējis prātu, — Zojas seja iekvēlo­jās, kļuva jaunāka, — glābieties! …

Garins tikai paslēja bārdiņu.

— Astoņi cilvēki, sīkums, sīkums! — Viņš pacēla aparātu un pagrieza to ar stobru pret durvīm. Uzsita pa kabatu. Viņa seja pēkšņi apmācās.

— Sērkociņi, — viņš čukstēja, — nav sērkociņu …

Varbūt Garins to pateica tīšām, lai pārbaudītu Zoju.

Varbūt kabatā patiesi nebija sērkociņu, no tiem bija at­karīga dzīvība. Viņš raudzījās uz Zoju kā dzīvnieks, gai­dīdams nāvi. Viņa kā sapnī paķēra no krēsla somiņu, izņēma vaska sērkociņu kārbiņu. Pasniedza lēnām, ar mokām. Saņemdams Garins ar pirkstiem pieskārās vi­ņas ledainajai šaurajai rokai.

Lejā pa vītņu kāpnēm kāpa soļi, piesardzīgi čīksti­nādami.

Vairāki cilvēki apstājās aiz durvīm. Varēja dzirdēt viņu elpu. Garins skaļā balsī franciski noprasīja:

— Kas tur?

— Telegrama, — atbildēja rupja balss, — atveriet! …

Zoja klusēdama satvēra Garinu aiz pleciem, purināja

galvu. Inženieris aizvilka viņu istabas kaktā, ar varu nosēdinaja uz paklāja. Tūdaļ atgriezās pie aparāta un uzsauca:

— Pabāziet telegramu zem durvīm.

— Ja jums saka — atveriet, tad vajag atvērt, — ierē­cās tā pati balss.

Cita, piesardzīga, vaicāja:

— Sieviete pie jums?

— Jā, pie manis.

— Atdodiet viņu, jūs liksim mierā.

— Brīdinu, — skaudri ierunājās Garins, — ja jūs neaizvāksieties pie visiem velniem, pēc minūtes neviens no jums vairs nebūs starp dzīvajiem …

— O-la-lā! … O-ho-ho! … U-hu-hū! … — iekaucās, iezviedzās balsis, durvīm uzgula virsū, nošķiebās por­celāna rokturis, no stenderēm sāka birt apmetuma ga­bali. Zoja nenolaida acis no Garina sejas. Viņš bija bāls, kustības straujas un neteiktas. Pietupies uz pirkstga­liem, viņš regulēja aparāta mikrometrisko skrūvi. Izņēma dažus sērkociņus un nolika blakus kārbiņai. Paņēma re­volveri un gaidot izslējās. Durvis brakšķēja. Pēkšņi no trieciena izbira loga rūts, noplandijās portjera. Garins tūdaļ izšāva uz loga pusi. Pietupās, uzrāva sērkociņu, iebāza to aparātā un aizcirta sfērisko vāku.

Pēc šāviena tikai vienu sekundi valdīja klusums. Tū­daļ sākās uzbrukums vienlaicīgi durvīm un logam. Dur­vis sāka dauzīt ar kādu smagumu, no pildiņiem lēca šķembas. Loga portjera sašūpojās un nogāzās kopā ar dzegu.

— Gaston! — iekliedzās Zoja.

Caur loga dzelzs režģi līda Pīļknābis, iekodis zobos garu savāžamo nazi. Durvis vēl turējās. Garins, bāls kā papīrs, grieza mikrometrisko skrūvi, viņa labajā rokā lēkāja revolveris. Aparātā plosījās, dūca liesmas. Gais­mas aplītis uz sienas (pretī aparata stobram) samazi­nājās, sāka dūmot tapetes. Gastons, šķielēdams uz re­volveri, virzijās gar sienu, ar visu augumu saspring­dams lēcienam. Nazi viņš jau turēja rokā, pēc spāņu me­todes — ar asmeni pret sevi. Gaismas aplītis pārvērtās par žilbinošu punktu Izsistajos durvju pildiņos parādī­jās ūsaini ģīmji . . . Garins abām rokām satvēra aparātu un pavērsa tā stobru pret Pījknābi…

Zoja ieraudzīja: Gastons atplēta muti, tā kā gra­sīdamies kliegt, tā kā gribēdams iekampt gaisu … Dū­maina josla šķērsoja viņa krūtis, rokas pacēlās un at­krita. Gastons nogāzās uz paklāja. Viņa galva kopā ar pleciem gluži kā maizes gabals nošķēlās no rumpja apakšdaļas.

Garins pavērsa aparātu pret durvīm. Pa ceļam «staru šautra» pārgrieza vadu, spuldze pie griestiem apdzisa. Žilbinošs, tievs un taisns kā adata stars no aparāta stobra nozibēja pār durvju augšmalu, pabira koka šķem­bas. Noslīdēja zemāk. Atskanēja aprauts brēciens, it kā sabrauktu kaķi. Tumsā kāds pasitās sāņus. Mīksti novē­lās ķermenis. Stars dejoja divu pēdu augstumā no grī­das. Bija jūtama degošas gaļas smaka. Pēkšņi iestājās klusums, tikai aparātā šņāca liesma.

Garins noklepojās, noteica nepakļāvīgā, aizsmakušā balsī:

— Visi beigti.

Aiz izdauzitā loga vējiņš iegula neredzamās liepās, tās iešaicās naksnigi — miegaini. No tumsas, lejā, kur nekustīgi stāvēja mašīnas, kāds sauca krieviski:

— Pjotr Petrovič, vai esat dzīvs? — Garins parā­dījās logā. — Uzmanīgāk, tas esmu es, Šeļga. Vai at­ceraties mūsu norunu? Man ir Rollinga automobilis. Vajag bēgt. Glābiet aparātu. Es gaidu…