Inženiera Garina hiperboloīds

70

Hlinovs pirmais ievēroja dīvaino gaismas kamolīti augstu pie debesīm.

— Rau, vēl viens, — viņš klusi teica.

Viņi apstājās pusceļā virs kraujas un skatījās, atgā­zuši galvas. Zemāk par pirmo virs koku apveidiem pa­rādījās otrs ugunīgs kamols un, šķiezdams dzirkstis, kā degoša raķete sāka krist lejup …

— Putni deg, — čukstēja Volfs, — skatieties.

Virs meža debess gaišajā joslā steidzīgi, nevienmē­rīgā skrējienā lidoja droši vien vakarlēpis, kas pirmīt bija kliedzis: «Guļu — guļu.» Viņš uzliesmoja un griez­damies nokrita zemē.

— Viņi pieskaras vadam.

— Kādam vadam?

— Vai tiešām jūs neredzat, Volf?

Hlinovs norādīja uz mirdzošu vadu, taisnu kā adatu. Tas stiepās pa augšu no pilsdrupām Anilīna kompānijas rūpnīcas virzienā. Tā ceļu iezīmēja uzliesmojušas lapi­ņas, degoši putnu kamoli. Tagad tas mirdzēja jo spoži — garš vada gabals urbās cauri melnai priežu sienai.

— Tas nāk zemē! — Volfs iekliedzās un nepabeidza.

Abi saprata, kas bija šis vads. Pēkšņā apmātībā viņi spēja sekot vienīgi tā virzienam. Pirmo stara triecienu saņēma rūpnīcas dūmenis, tas salīgojās, pārlūza vidū pušu un nogāzās. Taču tas notika ļoti tālu, un krišanas troksnis nebija dzirdams.

Gandrīz tai pašā mirklī pa kreisi no dūmeņa virs ga­ras ēkas jumta pacēlās tvaiku stabs, iekrāsojās rožaini sārts, sajaucās ar melniem dūmiem. Vēl vairāk pa kreisi slējās piecstāvu korpuss. Pēkšņi visi tā logi satumsa.

No augšas uz leju pa visu fasadi parskreja ugunigi līčloči, vēl un vēl…

Hlinovs iebrēcās kā zaķis … Ēka sašķobījās un sa­gāzās, tās skelets ietinās dūmu mākoņos.

Tikai tad Volfs un Hlinovs metās atpakaļ kalnā, uz pilsdrupām. Šķērsodami līkumoto ceļu, kāpa stāvās no­gāzēs caur lazdu krūmiem un smalci. Klupa, slīdēja le­jup. Rēca, lamājās — viens krieviski, otrs — vāciski. Tad viņus sasniedza dobja skaņa, gluži kā zemes vaids.

Viņi atskatījās. Tagad bija redzama visa rūpnīcas teritorija, kas pletās daudzus kilometrus tālu. Puse rūp­nīcas ēku liesmoja kā sērkociņu kastītes. Lejā, pie pašas pilsētas, sēņveidīgi pacēlās pelēkdzelteni dūmi. Hiperboloīda stars mežonīgā ātrumā šaudījās šai postāžā, pūlē­damies sataustīt galveno — sprāgstošo pusfabrikātu no­liktavas. Blāzma plaiksnījās pār visu debesi. Dūmu mākoņi, dzelteni, rūsgani, sudrabaini balti dzirksteļu kūļi kāpa pāri kalniem.

— Ak, par vēlu! — iekliedzās Volfs.

Varēja redzēt, kā plūst pa krītaini baltām ceļu len­tām kaut kāda dzīva putra. Upes josla, kas atspoguļoja visu milzīgo ugunsgrēku, šķita mūsaina no melniem punktiem. Tur glābās iedzīvotāji — cilvēki bēga uz lī­dzenumu.

— Par vēlu, par vēlu! — kliedza Volfs. Putas un asinis tecēja pa viņa zodu.

Glābties bija par vēlu. Zāļainais laukums starp pil­sētu un rūpnīcu, pārklāts ar garām dakstiņu jumtu rin­dām, pēkšņi pacēlās. Zeme uzrūga. Tas bija pirmais, ko ieraudzīja acis. Tai pašā mirklī no pazemes pa plaisām izlauzās alkanas liesmu mēles. Un tūdaļ no liesmām uz­šāvās žilbinošs, neredzēti spilgts uguns un kvēlojošas gāzes stabs. Padebeši it kā uzlidoja gaisā virs visa līdze­numa. Apkārtne piepildījās ar zaļgani sārtu gaismu. Tajā skaidri, gluži kā saules aptumsumā, izdalījās katrs za­riņš, katrs zāles cers, akmens un divas sastingušas, baltas cilvēku sejas.

Nogranda. Grāviens sekoja grāvienam. Gaisu trici­nāja atvērušās zemes rēkoņa. Sadrebēja kalni. Viesuļ­vētra sapurināja un nolieca pie zemes kokus. Gaisā lidoja akmeņi un apdeguši koku gabali. Dūmu mākoņi pārklāja līdzenumu.

Kļuva tumšs, un tumsā nogranda ātrs, vēl baismī­gāks sprādziens. Viss piedūmotais gaiss piestrāvoja ar drūmi rūsainu puveklainu gaismu.

Vējš, akmeņu šķembas, zari notrieca no kājām un aizrāva pa krauju lejā Hlinovu un Vollu.