Inženiera Garina hiperboloīds

1.

Šai sezonā Parīzes komersantu aprindas uz brokas­tīm pulcējās viesnīcā «Majestic». Tur varēja sastapt visu nāciju pārstāvjus, izņemot frančus. Tur, orķestrim spē­lējot, korķiem paukšķot un sievietēm čivinot, pie galdi­ņiem tika risinātas lietišķas sarunas un noslēgti da­rījumi.

Viesnīcas greznajā, ar dārgām grīdsegām izklātajā hallē gar stikla virpuļdurvīm cienīgi pastaigājās stalts vīrs ar sirmu galvu un enerģisku, skūtu seju, kas atgā­dināja Francijas heroisko pagātni. Viņš bija tērpies melnā, platā frakā, zīda zeķēs un lakādas kurpēs ar sprā­dzēm. Uz krūtīm viņam gulēja sudraba ķēde. Tas bija virsšveicars, viesnīcas «Majestic» ekspluatētājas akciju sabiedrības garīgais vietnieks.

Salicis uz muguras podagras izķēmotās rokas, viņš apstājās iepretim stikla sienai, aiz kuras starp zaļos toveros ziedošiem kokiem un palmu lapām pusdienoja apmeklētāji. Sai brīdī viņš bija līdzīgs profesoram, kas novēro augu un kukaiņu dzīvi aiz akvārija sienas.

Sievietes bija daiļas, nav vārdam vietas. Jaunās val­dzināja ar jaunību, mirdzošām acīm: zilām — anglo­sakšu, tumšām kā nakts-—dienvidamerikāņu, violetām — franču. Padzīvojušu dāmu vīstošo skaistumu kā asa mērce uzsvaidzināja neparastas tualetes.

Jā, kas attiecas uz sievietēm, viss bija labākajā kār­tībā. Taču virsšveicars nevarēja to pašu teikt par vī­riešiem, kas sēdēja restorānā.

No kurienes, no kādām mēslainēm pēc kara izlīduši šie tuklie zeļļi, maza auguma, ar spalvainiem, gredzeno­tiem pirkstiem, ar iekaisušiem vaigiem, kas grūti pa­kļaujas bāidas nazim?

Viņi no rīta līdz rītam steidzīgi rija dažnedažādus dzērienus. Viņu spalvainie pirksti vērpa no gaisa naudu, naudu, naudu … Viņi rāpoja šurp visvairāk no Ameri­kas, no nolādētās zemes, kur līdz ceļgaliem brien pa zeltu, kur par lētu naudu taisās nopirkt visu veco, labo pasauli.