Inženiera Garina hiperboloīds

25.

Divnieks, divairu sarkankoka sacīkšu giks, graciozs kā vijole, līdzīgi šautrai tikko manāmi slīdēja pa upes spoguli. Abi airu pāri plakaniski vilkās pa ūdens virsu. Šeļga un Taraškins baltās sporta biksītēs, līdz jostas vie­tai kaili, ar saules aprautām mugurām un pleciem sēdēja nekustīgi, sacēluši ceļgalus.

Stūrētājs, nopietns puisis jūrnieku cepurē un šallē, kas bija aptīta ap kaklu, vērās hronometrā.

— Tuvojas negaiss, — noteica Šeļga.

Uz upes bija karsti, mežainajā krastā nekustējās ne­viena lapa. Koki likās pārmērīgi izstiepti. Debess tik loti pilna saules, ka tās kristalzilgā gaisma šķita krītam kris­tālu gāzmām. Sāpīgi žilbināja acis, spieda deniņos.

— Airus ūdenī! — nokomandēja stūrētājs.

Airētāji reizē pieliecās pie izplestajiem ceļgaliem, at­vēzēja, iemērca airus, atgāzās, gandrīz apgulās, izstie­puši kājas, ieslīguši sēdekļos.

— Viens — divi …

Airi ieliecās, giks kā bulta aizslīdēja pa upi.

— Viens — divi, viens — divi, viens — divi! — ko­mandēja stūrētājs.

Vienmērīgi un ātri, taktī ar sirds pukstiem — ieelpu un izelpu airētāju augumi savilkās, pārliekdamies pār ceļ­galiem, un iztaisnojās kā atsperes. Vienmērīgi, asins plūs­mas ritmā, saspringti strādāja muskuļi.

Giks šāvās garām izpriecu laivām, kur braucēji bikš­turos bezpalīdzīgi kūļāja airus. Šeļga un Taraškins airē­dami raudzījās tieši sev pretī — uz stūrētāja pieri starp uzacīm, ieturēdami ar acīm līdzsvara līniju. No izpriecu laivām paguva tikai nosaukt pakaļ:

— Va velni! … Kā aizdiedza! …

Izbrauca jūrmalā. Atkal vienu minūti nekustīgi apgu­lās uz ūdens. Norausa sviedrus no sejas. Viens — divi! Pagrieza atpakaļ garām jahtklubam, kur kā sastinguši transparenti kristāliskajā tveicē nokarājās Ļeņingradas arodbiedrību sacīkšu jahtu milzīgās buras. Jahtkluba ve­randā spēlēja muziķa. Neplīvoja arī visgarām krastam izkārtie vieglie, krāsainie signālkarodziņi un vimpeļi. Upes vidū no laivām ūdenī metās brūni augumi, uzsizdami šļakatas.

Izslīdējis cauri peldētāju baram, giks iegāja Ņevkā, izšāvās pa tilta apakšu, dažas sekundes turējās blakus četrairu autrigeram [10] no kluba «Šautra», tad apdzina to (stūrētājs pār plecu noprasīja: «Varbūt paņemt tauvā?»), iebrauca šaurajā, kupli saaugušu krastu ietvertajā Krestovkā, kur sudraba vītolu zaļganajā ēnā slīdēja sieviešu mācību komandas sarkanie lakatiņi un kailie ceļgali, un apstājās pie Airēšanas skolas boniem.

Šeļga un Taraškins uzlēca uz boniem, uzmanīgi no­lika uz slīpajām laipām garos airus, noliecās pār giku un pēc stūrētāja komandas izrāva to no ūdens, pacēla uz ro­kām un ienesa platajos vārtos, šķūnī. Pēc tam pagāja zem dušas. Norīvējās, kamēr āda sarkana, un, kā piederas, izdzēra pa glāzei tējas ar citronu. Pēc visa tā viņi jutās kā nule piedzimuši šai brīnum jaukajā pasaulē, kas ir to vērta, lai beidzot ķertos pie tās labiekārtošanas.