Inženiera Garina hiperboloīds

35.

No rīta pusastoņos kā parasti Rollings pamodās Sēnas ielā imperatora Napoleona gultā. Tāpat aizvērtām acim izvilka no spilvena apakšas mutautu un sparīgi iz­šņauca degunu.

Tiesa, ne gluži spirgts, bet pilnā mērā valdīdams pār domām un gribu, viņš nometa mutautu uz paklāja, apsē­dās starp zīda spilveniem un atskatījās. Gulta bija tukša, istabā — neviena.

Rollings nospieda zvana pogu, ienāca Zojas istabene. Rollings noprasīja, raudzīdamies viņai garām:

— Kur kundze?

Istabene uzrāva plecus, sāka grozīt galvu kā pūce. Uz pirkstgaliem iegāja tualetes istabā, no turienes, jau steidzīgi, — garderobē, pavēra durvis uz vannas istabu un atkal parādījās guļamistabā. Pirksti viņai drebēja ab­pus mežģiņu priekšautiņa.

— Kundze nekur nav atrodama.

— Kafiju! — Rollings pavēlēja.

Viņš pats ielaida vannā ūdeni, pats apģērbās, pats ielēja sev kafiju. Mājā šai laikā valdīja klusa panika — uz pirkstgaliem, čukstus. Iziedams no viesnīcas, Rollings ar elkoni pagrūda šveicaru, kas izbailēs metās atvērt dur­vis. Viņš ieradās kantorī ar divdesmit minūšu novēlo­šanos.

Malzerbas bulvāri šai rītā oda pēc pulvera. Sekretāra sejā bija lasāma pilnīga nepretošanās ļaunumam. Ap­meklētāji sagumuši aizvēra riekstkoka durvis. «Misteram Rollingam šodien nelāga garastāvoklis,» viņi čukstēja. Tieši vienos misters Rollings paskatījās sienas pulkstenī un nolauza zīmuli. Skaidrs, ka Zoja Monroza neatbrauks pie viņa, lai dotos uz brokastīm. Viņš gaidīja līdz vie­niem un piecpadsmit minūtēm. Šai briesmīgajā ceturtdaļ­stundā sekretāra spīdīgajā frizūrā radās divi sirmi mati. Rollings aizbrauca brokastīs viens pats, kā parasti pie «Grifona».

Re'storāniņa saimnieks, mesjē Grifons, liels un pilnigs vīrietis, bijušais pavārs un krodzinieks, tagad — galvenais konsultants Garšas Sajūtu un Gremošanas Lielajā Mākslā, sagaidīja Rollingu ar heroisku rokas vē­rienu. Tumšpelēkos vizītsvārkos, ar rūpīgi koptu asīriešu bārdu un cēlu pieri mesjē Grifons stāvēja sava restorāna nelielās zāles vidū, atspiedies ar vienu roku pret sudraba cokolu, kas piederēja ziedoklim līdzīgam veidojumam, kur zem izliekta vāka tvīka slavenais cepetis — jēra mu­guriņa ar pupām.

Uz sarkaniem ādas dīvāniem gar četrām sienām pie šauriem vienlaidu galdiem sēdēja pastāvīgie apmeklē­tāji — no Lielo Bulvāru lietišķās pasaules, sieviešu bija maz. Zāles vidus palika brīvs, ja nerēķina ziedokli. Saim­nieks, grozīdams galvu, varēja novērot katra sava klienta garšas sajūtu procesu. Viņa skatienam nepagāja secen pat vismazākā nepatikas grimase. Vēl vairāk — viņš daudz ko paredzēja iepriekš: noslēpumainie sulu atdalī­šanās procesi, kuņģa vītņveidīgā darbība un visa ēšanas psiholoģija, kas pamatojas uz atmiņām par agrāk ap­ēsto, priekšnojausmām un asins pieplūdumu dažādās ķermeņa daļās, — tas viss viņam bija kā atvērta grā­mata.

Pienākdams klāt ar nopietnu un reizē tēvišķīgu seju, viņš runāja ar apburošu, parupju glāstainumu: «Jūsu temperaments, mesjē, šodien prasa glāzi madeiras un ļoti sausa puī, varat aizraidīt mani uz giljotīnu, bet es nedodu jums ne piliena sarkanvīna. Austeres, nedaudz vārīta tirbo, cāļa spārniņu un dažus sparģeļa stiebriņus. Šī gamma jums atdos spēkus.» Celt iebildumus šai gadījuma varētu vienīgi patagonietiskas pārtiek no ūdensžurkām.

Mesjē Grifons, kā būtu varējis domāt, nepiesteidzās ar pazemojošu naskumu pie ķīmijas karaļa galda. Nē. Seit, gremošanas akadēmijā, miljardieris un sīks grā­matvedis, gan tas, kas pasniedzis šveicaram slapju lie­tussargu, gan tas, kas sēkdams izrausies no Havanas ci­gāriem piesmaržota rolroisa, maksāja vienu un to pašu rēķinu. Mesjē Grifons bija republikānietis un filozofs. Viņš ar augstsirdīgu smaidu pasniedza Rollingam karti un ieteica pirmajam ēdienam pasūtīt meloni, ar trifeļiem saceptu omāru — otrajam, un jēra muguriņu. Vīnu mis­ters Rollings dienā nedzer, tas ir zināms.

— Glāzi viskija ar sodu un pudeli šampanieša at­dzesēt, — Rollings izmeta caur zobiem.

Mesjē Grifons atkāpās, mirkli viņa acīs pazibēja iz­brīns, šausmas, riebums: klients sāk ar degvīnu, kas no­trulina garšas kārpiņas uz mēles, un turpina ar šampa­nieti, kas uzpūš vēderu. Mesjē Grifona acis'apdzisa, viņš goddevīgi nolieca galvu: klients šodien zaudēts — sa­mierinos.

Pēc trešās viskija glāzes Rollings sāka gumzīt sal­veti. Ar līdzīgu temperamentu apveltīts cilvēks, kas stāv sociālo kāpņu otrajā galā, teiksim, Gastons Pīļknābis, šodien pat. līdz saules rietam uzmeklētu Zoju Monrozu un ietriektu viņai sānos savāžamā naža asmeni. Rollin­gam šādi paņēmieni nepiedienēja. Rollinga smadzenēs, dzeltenajos viskija garaiņos, radās, krustojās, savijās ār­kārtīgi izmeklētas, slimīgas atriebības idejas. Tikai tagad viņš saprata, cik daudz viņam bija nozīmējusi Zoja … Viņš mocījās, iecirtās ar nagiem salvetē.

Sulainis novāca neskartu šķīvi. Ielēja šampanieti. Rollings satvēra glāzi un alkatīgi izdzēra to, zelta zobi atsitās pret stiklu. Sai brīdī no ielas restorānā iedrāzās Semjonovs. Uzreiz ieraudzīja Rollingu. Norāva platmali, pārliecās pār galdu un sāka čukstēt:

— Vai lasījāt avīzes? … Nupat kā biju morgā .. . Tas ir viņš … Mums ar to nav nekāda sakara … Varu svinīgi

apzvērēt… Konstatēts — slepkavība notikusi starp trim un četriem no rīta, — tas no avīzēm, no avīzēm …

Rollinga acu priekšā lēkāja zemes pelēka, savaikstīta seja. Kaimiņi atskatījās. Nāca sulainis ar krēslu Semjonovam.

— Pie velna, — Rollings izteica caur viskija plīvuru, —jūs traucējat man ieturēt brokastis . ..

— Labi, piedodiet… Es gaidīšu jūs uz stūra auto­mobilī …