Inženiera Garina hiperboloīds

42

Vakarā, kā tas svētdienās parasts, profesors Reihers spēlēja šahu savā dzivoklī ceturtajā stāvā, nelielā at­klātā balkonā. Partneris bija Henrihs Volfs, viņa mīļā­kais skolnieks. Viņi smēķēja, vērdamies šaha galdiņā. Vakarblāzma jau sen bija nodzisusi garās ielas galā. Melnais gaiss bija tveicigs. Neiedrebējās efejas, kas ap­vija verandu. Apakšā zem zvaigznēm snauda vientulīgs asfaltēts laukums.

Krekšķēdams, brižiem iesēkdamies, profesors apdo­māja gājienu. Pacēla druknu roku ar dzeltenīgiem na­giem, bet nepieskārās figūrai. Izņēma no mutes cigāra galu.

— Jā. Vēl jāpadomā.

— Lūdzu, — atbildēja Henrihs.

Viņa skaistā seja ar platu pieri, asi veidotu zodu, strupu, taisnu degunu pauda spēcīgas mašīnas mieru. Profesoram bija vairāk temperamenta (vecā paaudze), tēraudkrāsas bārda izspūrusi, uz krunkainās pieres sar­kani plankumi.

Augsta lampa zem plata, krāsaina abažūra apgais­moja viņu sejas. Vairākas vārās, zaļas būtnes riņķoja ap spuldzi, tupēja uz svaigi izgludināta galdauta, slaistī­damas Osiņas, vērdamās ar acu punktiņiem un droši vien nesaprazdamas, ka viņām kritis gods vērot, kā divi dievi nododas debesu iemītnieku spēlei. Istabā pulkstenis no­sita desmit.

Reihera kundze, profesora māte, tīrīga večiņa, sēdēja nekustīgi. Lasīt un adīt pie mākslīgās gaismas viņa vairs nevarēja. Tālumā, kur melnā naktī gailēja augsta nama logi, varēja apjaust akmens Berlīnes milzīgos plašu­mus. Ja nebūtu dēla pie šaha galdiņa, abažūra rāmās gaismas, zaļo būtņu uz galdauta, bailes, kas jau sen bija iegulušas sirdī, uzbangotu ar jaunu spēku, kā daudz­reiz šais gados, un izkaltētu Reihera kundzes bezasinigo sejiņu. Tās bija bailes no miljoniem, kas gruva virsū pilsētai, šim balkonam. Viņus nesauca par Fričiem, Johaniem, Heinrihiem, Oto, bet par masu. Visi kā viens — slikti noskuvušies, kokvilnas kreklos, pārklāti ar dzelzs un svina putekļiem — viņi laiku pa laikam piepildīja ielas. Viņi daudz prasīja, izspīlējuši smagos žokļus.

Reihera kundze atcerējās burvīgo laiku, kad viņas līgavainis Oto Reihers atgriezās no Sedanas [14] kā franču imperatora uzvarētājs. Viņš viscaur bija piesūcies ar zal­dātu smaku, bija bārdains un skaļš. Viņa sagaidīja lī­gavaini aiz pilsētas. Viņai bija gaišzila kleita un lentas un puķes. Vācija traucās pretī uzvarām, pretī laimei kopā ar Oto draisko bārdu, kopā ar lepnumu un cerībām. Drīz visa pasaule būs iekarota …

Pagāja Reihera kundzes mūžs. Pienāca un pagāja ot­rais karš. Kaut kā izvilka kājas no purva, kur trūdēja miljoni cilvēku līķu. Un tad — uzradās masas. Ielūko­jies jebkuram zem cepures acīs. Tās nav vācu acis. To izteiksme spītīga, drūma, neizdibināma. Ceļš uz viņu acīm ir slēgts. Reihera kundzi pārņēma bailes.

Verandā ienāca Aleksejs Semjonovičs Hlinovs. Viņš, kā jau svētdienā, bija uzvilcis tīru, pelēku uzvalku.

Hlinovs palocījās Reihera kundzei, novēlēja viņai jauku vakaru un apsēdās līdzās profesoram, kas labsir­dīgi sarauca seju un šķelmīgi pameta ar aci uz šaha galdiņu. Uz galda atradās laikraksti un ārzemju žur­nāli. Profesors, tāpat kā jebkurš inteliģents cilvēks Vā­cijā, bija nabadzīgs. Viņa viesmīlība aprobežojās ar maigo lampas gaismu uz svaigi izgludināta galdauta, piedāvātu cigāru par divdesmit feniņiem un sarunu, kas laikam gan maksāja dārgāk par vakariņām ar šampa­nieti un citām pārmērībām.

Darbdienās, no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, profesors bija nerunīgs, lietišķs un skarbs. Svētdienās viņš labprāt devās ar draugiem izbraukumā uz fantāzi­jas zemi. Viņam patika parunāt «no viena līdz otram ci­gāra galam».

— Jā, vēl jāpadomā, — atkal noteica profesors, ietīdamies dūmu mākonī.

— Lūdzu, — ar vēsu laipnību atbildēja Volfs.

Hlinovs atlocīja Parīzes laikrakstu «Intrēnsigeant»

un pirmajā lappusē zem virsraksta: «Noslēpumainā slep­kavība Vildaurā» ieraudzīja uzņēmumu/ kas attēloja sep­

tiņus gabalos sagrieztus cilvēkus. «Ja gabalos, tad ga­balos,» nosprieda Hlinovs. Taču tas, ko viņš izlasīja, lika viņam padomāt.

«… Cik var spriest, slepkavība izdarīta ar kādu līdz šim nepazīstamu ieroci, nokaitētu drāti vai milzīga sprie­guma siltumstaru. Mums izdevās konstatēt slepkavas nacionalitāti un ārējo izskatu: viņš, kā jau varēja gai­dīt, ir krievs (sekoja ārējā izskata apraksts pēc vies­nīcas saimnieka stāstījuma). Drausmajā naktī kopā ar viņu bija sieviete. Tālāk viss tīts noslēpuma miglā. Zi­nāmu skaidrību varbūt ienesīs asiņainais atradums Fonteneblo mežā. Tur, trīsdesmit metru no ceja, bezsamaņas stāvoklī atrasts kāds nezināms vīrietis. Viņa ķermenī konstatētas četras ložy brūces. Dokumenti un viss cits, kas ļautu identificēt viņa personību, nozagti. Acīm re­dzot upuris izmests no automobiļa. Dabūt viņu pie sama­ņas līdz šim nav izdevies …»