Inženiera Garina hiperboloīds

26.

Atklātā verandā, otrā stāva augstumā (kur dzēra tēju), Taraškins stāstīja par vakardien atrasto zēnu.

— Izveicīgs, gudrs, prieks redzēt. — Viņš pārliecās pār margām un pasauca: — Ivan, panāc šurp!

Tūdaļ uz kāpnēm iedipējās basas kājas. Ivans iznāca verandā. Noskrandušo jaku viņš bija novilcis. (Sanitāru apsvērumu dēļ to sadedzināja virtuvē.) Kājās viņam bija airētāju biksītes un uz kailas miesas vadmalas veste, ne­ticami sadilusi, viscaur nosieta ar aukliņām.

— Redzat, — Taraškins teica, norādīdams ar pirkstu uz zēnu, — lai kā pūlos pierunāt viņu novilkt vesti — ne­parko nevelk. Kā gan tu peldēsies, atbildi, kad jautā? Būtu vēl bijusi kārtīga veste, bet šitā — vanckars.

— Peldēties es nevaru, — Ivans atteica.

— Tevi jāmazgā pirtī, tu esi netīrs sušķis.

— Nevaru pirtī mazgāties. Se, līdz šai vietai — varu, — Ivans norādīja uz nabu, samulsa un pievirzījās tuvāk durvīm.

Taraškins, kasīdams ar nagiem ikrus, uz kuru iede­guma palika baltas švīkas, nokrekšķējās aiz īgnuma:

— Vari darīt ar viņu, ko gribi.

— Vai tad tu, — ievaicājās Šeļga, — baidies no ūdens?

Zēns pavērās viņā bez smaida:

— Nē, nebaidos.

— Kāpēc tad negribi peldēties?

Zēns nodūra galvu, spītīgi saknieba lūpas.

— Baidies vesti novilkt, baidies — ka nenozog? — Šeļga noprasīja.

Zēns paraustīja pleciņu, pasmīnēja.

— Tad darīsim tā, Ivan: negribi peldēties — tā tava paša darīšana, bet vesti atstāt mēs nevaram. Ņem manu vesti, ģērbies nost.

Šeļga sāka pogāt vaļā savu vesti. Ivans kāpās atpa­kaļ. Viņa acis tramīgi šaudījās. Uzmeta Taraškinam lū­dzošu skatienu un visu laiku iesāņus virzījās uz stikla durvīm, kas bija pavērtas uz tumšām iekšējām kāpnēm.

— Hej, tā spēlēties mums nebija norunāts! — Šeļga piecēlās, aizslēdza durvis, izņēma slēdzeni un nosēdās tieši pretim durvīm. — Nu, velc nost.

Zēns paskatījās visapkārt kā zvēriņš. Tagad viņš stā­vēja pie pašām durvīm — ar muguru pret stikliem. Uz­acis viņam savilkās kopā. Pēkšņi viņš apņēmīgi norāva savas skrandas un sniedza tās Šeļgam.

— Ņem,'dod savējo.

Taču Šeļga ar vislielāko izbrīnu lūkojās nevis uz zēnu, bet garām viņa plecam — uz durvju stikliem.

— Dodiet, — Ivans dusmīgi atkārtoja, — nav ko smieties! Neesat nekāds maziņais!

— Ir gan jokupēteris! — Šeļga sāka skaļi smieties. — Pagriez muguru. (Zēns, it kā saņēmis triecienu, atsi­tās ar pakausi pret stiklu.) Pagriezies, tik un tā redzu, ka mugura tev aprakstīta.

Taraškins pietrūkās. Zēns kā viegls kamolītis pārripoja pār verandu, pārvēlās pār margām. Taraškins skrē­jienā tik tikko paguva viņu satvert. Ar asiem zobiem Ivans iecirtās viņam rokā.

— Dumiķi! Beidz kostie.s!

Taraškins piespieda zēnu sev cieši klāt. Glaudīja pa zilgano skūto galvu.

— īsts mežonēns. Trīc kā pelīte. Rimsties jel, neko ļaunu mēs tev nedarīsim.

Zēns norima Taraškina rokās, tikai sirds dauzījās. Pēkšņi viņš iečukstēja savam mierinātājam ausī:

— Neļaujiet viņam, man uz muguras nedrīkst lasīt. Nevienam nav atļauts. Par to mani nositīs.

—. Nelasīsim jau, tas mūs neinteresē, — atkārtoja Taraškins, raudādams aiz smiekliem.

Šeļga visu šo laiku stāvēja terases pretējā pusē, grauza nagus, rauca uzacis kā cilvēks, kas cenšas atmi­nēt kādu mīklu. Pēkšņi viņš pieskrēja klāt un, neraugo­ties uz Taraškina pretošanos, pagrieza zēnu ar muguru pret sevi. Pārsteigums, gandrīz šausmas atplaiksnījās viņa sejā. Ar tintes zīmuli zem lāpstiņām uz zēna vā­jās muguras bija uzrakstīts sviedros izplūdušiem, pusizdzisušiem burtiem:

«Pjotram Gar … Rezul … i visiepriec … olivīnu ceru sasniegt piecu kilom … ru dziļumā, turpi , .. meklējumus, nepiec :.. palīdzība … Bads … steidzies ekspedīc …»

— Garins, tas ir Garins! — iekliedzās Šeļga. Sai brīdī kluba pagalmā tarkšķēdams un pakšķēdams iedrā­zās kriminālizmeklēšanas nodaļas motociklets un aģenta balss sauca no lejas:

— Biedri Šeļga, jums — steidzama . ..

Tā bija Garina telegrama no Parīzes.

Zelta zīmulītis pieskārās bloknotam:

— Jūsu uzvārds, godāts kungs?

— Pjankovs-Pitkevičs.

— Jūsu apmeklējuma nolūks? …

— Pasakiet misteram Rollingam, — Garins paziņoja, — ka man uzdots vest sarunas par viņam zināmo inže­niera Garina aparātu.

Sekretārs vienā mirklī nozuda. Pēc minūtes Garins pa riekstkoka durvīm ienāca ķīmijas karaļa kabinetā. Rollings rakstīja. Nepaceldams acis, piedāvāja apsēs­ties. Pēc tam — nepaceldams acis:

— Sīkas naudas operācijas kārto mans sekretārs, — ar gurdu roku viņš satvēra sausēkli un uzsita pa uz­rakstīto, — tomēr esmu gatavs jūs uzklausīt. Dodu di­vas minūtes. Ko jaunu varat pateikt par inženieri Garinu?

Pārmetis vienu kāju pār otru, tālu izstieptām rokām aptvēris ceļgalu, Garins teica:

— Inženieris Garins vēlas zināt, vai jums ir precīzi zināms, kādam nolūkam domāts viņa aparāts.

— Jā, — atbildēja Rollings, — rūpnieciskajā ražo­šanā, cik man zināms, aparāts var modināt zināmu in­teresi. Esmu runājis ar dažiem mūsu koncerna valdes locekļiem, viņi ir ar mieru iegādāties patentu.

— Aparāts nav domāts rūpniecībai, — Garins skarbi attrauca, — tas ir iznīcināšanas ierocis. Aparātu, tiesa, ar panākumiem var izmantot metalurģijā un kalnrūpnie­cībā. Bet pašlaik inženierim Garinam ir citi nodomi.

— Vai politiski?

— Ē … Politika inženieri Garinu maz interesē. Viņš cer nodibināt tieši tādu sociālo iekārtu, kas visvairāk at­bilstu viņa gaumei.

— Kur nodibināt?

— Visur, proti, visos piecos kontinentos.

— Oho! — Rollings noteica.

— Inženieris Garins nav komunists, nomierinieties. Bet viņš nav arī gluži jūsējais. Atkārtoju — viņam ir visplašākie nodomi. Inženiera Garina aparāts dod viņam iespēju realizēt vispārdrošāko fantāziju. Aparāts jau uz­būvēts, to var demonstrēt kaut vai šodien.

— Hm! — Rollings noteica.

— Garins sekoja jūsu darbībai, mister Rolling, un uzskata, ka jums ir krietns vēriens, taču jums trūkst lie­las idejas. Nu — ķīmiskais koncerns. Nu — ķīmiskais gaisa karš. Nu — Eiropas pārvēršana par Amerikas tirgu… Tas viss ir sekli, nav centrālās idejas. Inže­nieris Garins piedāvā jums sadarboties.

— Kurš no jums ir jucis? — Rollings noprasīja.

Garins sāka smieties, spēcīgi paberzēja ar pirkstu

degunu.

— Redziet, — jau tas ir labi, ka jūs klausāties mani nevis divas, bet deviņarpus minūtes.

— Esmu ar mieru piedāvāt inženierim Garinam piec­desmit tūkstošus franku par viņa izgudrojuma pa­tentu, — teica Rollings, atkal ķerdamies pie rakstīšanas.

— Priekšlikums jāsaprot tā: ar spēku vai viltību jūs esat nolēmuši iegūt aparātu, bet ar Garinu izrēķināties tāpat kā ar viņa palīgu Krestovkas salā?

Rollings strauji nolika spalvu, tikai divi sarkani plankumi uz viņa vaigu kauliem nodevīgi liecināja par satraukumu. Viņš paņēma no pelnu trauka kūpošu ci­gāru, atgāzās krēslā un pavērās Garinā ar neko neiz­teicošām, miglainām acīm.

— Ja pieņemam, ka esmu nodomājis tieši tā rīko­ties ar inženieri Garinu, tad kas no tā izriet?

— Izriet, ka Garins acim redzot ir kļūdījies.

— Kāpēc?

— Uzskatīdams, ka jūs esat lielāka mēroga nelie­tis, — Garins noskaldīja lēnām, pa balsienam, jautri un izaicinoši raudzīdamies Rollingā.

Tas tikai izpūta zilu dūmu mutuli un uzmanīgi pa­vicināja cigāru gar degunu.

— Būtu muļķīgi dalities peļņā ar inženieri Garinu, kad es varu paņemt visus simt procentus, — viņš teica. — Tātad, lai pieliktu punktu, es piedāvāju simt tūksto­šus franku un ne santīma vairāk.

— Nudien, mister Rolling, jūs kaut ko putrojat. Jūs taču ne ar ko neriskējat. Jūsu aģenti Semjonovs un Tik­linskis izsekojuši, kur dzīvo Garins. Paziņojiet policijai, un viņu arestēs kā boļševiku spiegu. Aparātu un plānus nozags tas pats Tiklinskis un Semjonovs. Tas viss jums maksās ne vairāk par pieciem tūkstošiem. Bet Garinu, lai viņš turpmāk nemēģinātu atjaunot plānus, va­rēs nosūtīt pa etapu uz Krieviju caur Poliju, kur viņu uz robežas nokniebs. Vienkārši un lēti. Kāpēc tad jāiz­dod simt tūkstoši franku?

Rollings piecēlās, iešķībi paskatījās uz Garinu un sāka staigāt, grimdams ar lakādas kurpēm sudrabainā pa­klājā. Pēkšņi viņš izvilka roku no kabatas un uzsita knipi.

— Lēta spēlīte, — viņš ierunājās, — jūs melojat. Esmu apdomājis visas iespējamās kombinācijas piecus gājienus uz priekšu. Man nekas nedraud. Jūs esat vien­kārši lēts šarlatāns. Garinu sagaida mats. Viņš to zina un atsūtījis jūs kaulēties. Par viņa patentu es nedošu pat divus luidorus. Garins ir izsekots un iekritis. (Rol­lings aši paskatījās pulkstenī, aši iebāza to vestes ka­batā.) Vācieties pie velna!

Garins tikmēr arī bija piecēlies un stāvēja pie galda, nodūris galvu. Kad Rollings aizsūtīja viņu pie velna, viņš pārvilka roku pār matiem un ierunājās vārgā balsī, kā cilvēks, kas negaidīti iekļuvis slazdā.

— Labi, mister Rolling, es piekrītu visiem jūsu no­teikumiem. Jūs minējāt simt tūkstošus …

— Ne santīma! — Rollings nokliedza. — Vācieties prom, vai ari jūs izmetīs!

Garins aizbāza pirkstus aiz apkakles, viņa acis izvalbījās. Viņš sagrīļojās. Rollings ierēcās:

— Bez trikiem! Arā!

Garins sāka gārgt un novēlās sāniski uz galda. Viņa labā roka atsitās pret aprakstītajām papīra lapām un krampjaini tās sagumzīja. Rollings pieskrēja pie elek­triskā zvana. Acumirklī uzradās sekretārs …

— Izmetiet šo subjektu . ..

Sekretārs pietupās kā panteris, elegantās ūsiņas saspurojās, zem plānās žaketes pietūka tērauda mus­kuli . .. Bet Garins jau virzījās prom no galda — sā­niski, sāniski, klanīdamies Rollingam. Skriešus nolai­dās pa marmora kāpnēm Malzerbas bulvāri, ielēca īrētā mašīnā ar paceltu jumtu, nosauca adresi, aizbīdīja abas loga rūtis, nolaida zaļus aizkariņus un aprauti, griezīgi iesmējās.

No žaketes kabatas viņš izvilka saņurcītu papīra lapu un uzmanīgi izgludināja to uz ceļgaliem. Uz čaukstošās lapas (izrautas no liela bloknota) Rollinga plašajā rok­rakstā bija uzmestas piezīmes šāsdienas darījumiem. Acīm redzot brīdī, kad kabinetā ienāca Garins, uzmanībā saspringušā Rollinga roka bija sākusi rakstīt mehāniski, izpauzdama slepenas domas. Trīs reizes, rindu zem rin­das, bija uzrakstīts: «Gobelēnu iela sešdesmit trīs, inženieris Garins». (Tā bija Viktora Lenuāra jaunā ad­rese, kuru Semjonovs nupat kā tika paziņojis pa tele­fonu.) Pēc tam: «Pieci tūkstoši franku — Semjonovam …»

— Vareni! Velns ar ārā! Tas nu gan ir ķēriens! — čukstēja Garins, saudzīgi gludinādams lapiņas uz ceļ­galiem.