Inženiera Garina hiperboloīds

87

Aleksandrs Ivanovičs Volšins ieradās Padomju Sa­vienībā ar pasi uz Artūra Levī vārda un Francijas ģeo­grāfu biedrības izsniegtajiem dokumentiem. Visi do­kumenti bija kārtībā (savā laikā Garinam tas prasīja daudz pūlu), safabricēts bija vienīgi mandāts un ap­liecība no pārstāvniecības. Bet šos papīrus Volšins uzrādija vienīgi Taraškinam. Oficiāli Artūrs Levī bija ieradies pētīt Kamčatkas gigantisko uguns kalnu jeb — pēc vietējā nosaukuma — sopku vulkānisko darbību.

Septembra vidū viņš kopā ar Ivanu iebrauca Vladivostokā. Kastes ar ekspedīcijas instrumentiem un man­tām jau bija atvestas tur pa jūru no Sanfrancisko. Artūrs Levī steidzās. Dažās dienās nolīga cilvēkus, un div­desmit astotajā septembrī ekspedīcija padomju tvaikonī izbrauca no Vladivostokas uz Petropavlovsku. Brauciens bija grūts. Ziemelis dzina tumšus mākoņus, kas izsēja sniega pārslas svina pelēkajos Ohotskas jūras viļņos. Tvaikonis smagi brakšķēja, nirdams bargajā ūdens tuks­nesī. Petropavlovsku sasniedza tikai vienpadsmitajā dienā. Izkrāva kastes, zirgus un jau nākamajā dienā uz­sāka gājienu caur mežiem un kalniem, pa takām, strautu gultnēm, caur purviem un meža biezokņiem.

Ekspedīciju veda Ivans: zēnam bija laba atmiņa un suņa oža. Artūrs Levī steidzās: ceļā devās mazā gais­

mo

miņā un gāja, kamēr satumsa, bez atpūtas. Zirgi paga­lam sagura, cilvēki kurnēja; Artūrs Levī bija nepielū­dzams — viņš nesaudzēja nevienu, bet labi maksāja.

Laiks kļuva aizvien draņķīgāks. Drūmi šalca ciedru galotnes, reizumis varēja dzirdēt ar smagu krakšķi no­gāžamies simtgadīgu koku vai akmens lavīnas dārdoņu. Akmeņi nosita divus zirgus, divi citi ar visām nastām noslīka purva staignājā.

Ivans parasti gāja pa priekšu, rāpdamies sopkās, kāp­dams kokos, lai saskatītu vienigi viņam zināmās pazī­mes. Reiz viņš iesaucās, šūpodamies ciedra zarā:

— Tas ir viņš! Artūr Artūrovič, tas ir viņš! …

Uz kraujas klints, kas bija pārkārusies pār kalnu upīti, varēja redzēt senu, akmenī izcirstu, laika zoba saēstu karavīra tēlu konusveidīgā cepurē, ar bultu un loku rokās …

— No šejienes tagad uz austrumiem, tieši bultas vir­zienā lidz Šaitana akmenim, turpat būs arī nometne! — kliedza Ivans.

Šai vietā apmetās uz naktsguļu. Pārsaiņoja nastas. Sakūra lielu ugunskuru. Nogurušie cilvēki iemiga. Tumsā ciedru šalkoņu pārskanēja tāli, dobji grāvieni, sadrebēja zeme. Kad ugunskurs jau sāka izplēnēt, austrumos zem padebešiem iekvēlojās blāzma, it kā tur kāds milzis starp kalniem pūstu ogles ēzē un to drūmā atblāzma plaiksnī­tos zem padebešiem …

Vēl puskrēslā Artūrs Levī, neatņemdams roku no mauzera maksts, ar dunkām modināja cilvēkus. Viņš neļāva iekurt uguni, uzvārīt tēju. «Uz priekšu, uz priekšu! . . .» Novārguši cilvēki aizvilkās pa akmens blu­ķiem pieblīvēto, neizbrienamo mežu. Koki te bija nepa­rasti augsti. Papardēs zirgi pazuda ar visu galvu. Ļau­dīm kājas bija asinīs. Vēl divus zirgus nācās pamest ceļā. Artūrs Levi soļoja nopakaļ, turēdams roku uz mauzera. Likās, vēl daži soļi un, sit vai nost, neviens vairs neizkustēsies no vietas . ..

Vējš atnesa Ivana skaņo balsi:

— Šurp, šurp, biedri, lūk, Šaitana akmens…

Tas bija milzīgs blāķis, pēc formas līdzigs cilvēka galvai, ietīts tvaika mutuļos. Tā pakājē no zemes pulsē­dama šļāca karsta ūdens strūkla. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki, kas bija atstājuši ceļa zīmes uz klintīm, peldejas šai avotā, lai atgūtu spēkus. Tas bija tas pats «dzīvais ūdens», kuru pasakās atnes krauklis, — ūdens, piesātināts ar radioaktīviem sāļiem.