Inženiera Garina hiperboloīds

64

Sai pašā rītā, stundu agrāk, Stufera villā, kas atro­das kalnu rietumu nogāzē, pustumšā ēdamistabā pie galda sēdēja Štufers un sarunājās ar kādu neredzamu personu. Pareizāk, varēja dzirdēt tikai teikumus un lamu drumslas. Uz pelniem nobārstīta galda mētājās tukšas pudeles, cigāru gali, Štufera apkaklīte un kravate. Viņš bija tikai veļā, kasīja šļaganās krūtis, blenza uz elek­trisko spuldzi, kas viena pati dega milzigā metala lustrā, un, pūlēdamies aizturēt atraugas, visnekaunigākajiem vārdiem pusbalsī lamāja cilvēku tēlus, kas uzpeldēja viņa skurbajā atmiņā.

Svinigi un dobji galda pulkstenis nosita septiņi. Gandrīz tai pašā mirklī dzirdēja piebraucam automobili. Ēdamistabā ienāca Garins. rīta vēja appūsts, draisks, zobi atņirgti smaidā, ādas naģene uz pakauša:

— Atkal cauru nakti žūpojāt?

Stufers pašķielēja asiņu pieplūdušām acīm. Garins viņam patika. Viņš bagātīgi maksāja par visu. Bez kau­lēšanās noīrēja uz vasaras mēnešiem villu kopā ar vīna pagrabu, atvēlēdams Stuferam pašam tikt galā ar veciem Reinas vīniem, franču šampanieti un liķieriem. Ar ko viņš nodarbojās, nelabais viņu zina, acīm redzot ar spe­kulāciju, bet viņš gānīt gānīja amerikāņus, kas pirms diviem gadiem bija izputinājuši Stuferu, viņš nicināja valdību un cilvēkus vispār sauca par neliešiem — tas arī bija labi.

— It kā jūs visu nakti būtu lūdzis dievu, — nosvepstēja Stufers.

Garins īsi iesmējās. Paplikšķināja pa Stufera tuklo muguru.

— Katrs no mums izklaidējas savā vīzē. Starp citu, vai pa manas prombūtnes laiku te nav bijuši divi vīri vai neviens nav jautājis pēc manis?

— Nē…

— Jauki. Dodiet šķūņa atslēgu …

Griezdams aiz ķēdītes atslēgu, Garins izgāja dārzā, kur zem antenu mastiem atradās neliels stiklots šķūnis. Sur tur starp nolajstām puķu dobēm stāvēja putnu ap­ķēzīti keramikas rūķīši. Garins atslēdza stikla durvis, iegāja iekšā, atvēra logus. Atspiedās uz palodzes un tā stāvēja kādu laiku, ieelpodams rīta spirgtumu. Turpat divdesmit stundas viņš bija pavadījis automobilī, kārto­dams beidzamos rēķinus ar bankām un rūpnīcām. Tagad, pirms divdesmit astotā datuma, viss bija kārtībā.

Viņš neatcerējās, cik ilgi bija tā nostāvējis pie loga. Izstaipījās, uzsmēķēja cigāru, ieslēdza dinamo, pārbau­dīja un noregulēja aparātus. Tad nostājās mikrofona priekšā un sāka runāt skaļi un skaidri:

— Zoja, Zoja, Zoja, Zoja … Klausieties, klausieties, klausieties. .. Viss būs tā, kā tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas. Tuvākajās dienās būšu Neapolē. Datumu pa­ziņošu rīt. Neraizējies ne par ko. Visi apstākļi mums labvēlīgi . ..

Garins uz mirkli apklusa, ievilka dūmu un atsāka: «Zoja, Zoja, Zoja …» Aizvēra acis. Mīksti dūca dinamo, un neredzami zibeņi cits pēc cita atrāvās no antenas.

Ja šai brīdī garām brauktu artilērijas kolona — Ga­rins droši vien nebūtu sadzirdējis troksni. Un viņš ne­dzirdēja, kā zālāja viņā galā noripoja lejup akmeņi. Pēc tam piecu soļu attālumā no paviljona pašķīrās krūmi, un tajos cilvēka acu augstumā pacēlās kolta zilganais stobrs.