īsi pirms divdesmit trim no Ziemeļamerikas flotes eskadras flagmaņa līnijkuģa tika pamanīts svešķermenis virs Dienvidu Krusta zvaigznāja.
Zilgani, līdzīgi komētu astēm, prožektoru staru kūļi, kas slaucīja zvaigžņoto debess jumu, sadurstījās un ietriecās svešķermenī. Tas iemirdzējās. Simtiem tālskatu pētīja metala gondolu, propelleru caurspīdīgos apļus un burtus P un G uz dirižabļa borta.
Iemirgojās gaismas signāli uz kuģiem. No flagmaņkuģa pacēlās četri hidroplāni un rēkdami strauji uzlidoja pret zvaigznēm. Eskadras kuģi, palielinādami ātrumu, virzījās ierindā cits aiz cita.
Lidmašīnu rēkoņa kļuva aizvien viedāka, aizvien klusāka. Un pēkšņi gaisa kuģis, uz kuru tās traucās, izgaisa no redzes loka. Daudzi tālskati tika izberzti ar mutautiem. Kuģis bija pazudis naksnīgajās debesīs, lai arī kā prožektori to meklēja.
Tad atskanēja apslāpēti ložmetēja tarkšķi — sataustījuši. Tarkšķēšana aprāvās. Pie debesīm, mezdams kūleņus, stāvus lejā drāzās spīdošs kukainis Vērotāji iekliedzās — tur krita hidroplāns un ietriecās kaut kur melnajos viļņos. Kas noticis?
Un atkal — tak-tak-tak-tak padebešos ietarkšķējās ložmetēji un atkal aprāvās, cita pēc citas visas trīs lidmašīnas kūleņodamas izdrāzās caur prožektoru staru kūļiem un, pārgājušas grīstē, ielikās okeānā. Uz flagmaņkuģa sāka ņirbēt gaismas signāli. Iemirgcjās ugunis līdz pašam horizontam: kas noticis?
Pēc tam visi ieraudzīja skrienam pretim vējam — šķērsām ķīļūdens līnijai — melnu, plūksnainu mākoni. Tur, ietinies dūmu aizsegā, nolaidās zemāk gaisa kuģis. Uz flagmaņa signalizēja: «Sargies, gāze Sargies, gāze.» Ierējās zenitlielgabali. Un tūdaļ uz klāja, uz tiltiņiem, uz bruņu sitējiem torņiem nokrita, eksplodēja gāzu bumbas.
Pirmais krita admirālis, divdesmit astoņus gadus vecs skaistulis, kas aiz lepnuma nebija uzlicis masku: sakampa kaklu un nogāzās zemē ar uztūkušu, zilu seju. Dažās sekundēs saindēti bija visi, kas atradās uz klāja, gāzmaskas, izrādījās, neko daudz nelīdzēja. Uz flagmaņkuģa bija nomesta nepazīstama gāze.
Komandēšanu uzņēmās viceadmirālis. Kreiseripagriezās uz labo halzi un atklāja zenītuguni Tris zalves satricināja nakti. Trīs uzliesmojumi, kas izrāvās no lielgabalu stobriem, pārlēja pār okeānu asiņainu gaismu. Trīs tērauda nezvēru spieti, kaukdami ar aklajām galvām, aizdrāzās velns zin kur un pārsprāguši apblāzmoja zvaigžņoto debesi.
Tūlīt pēc zalvēm no kreiseriem atrāvās seši hidroplāni — visas komandas maskās. Bija acīm redzams, ka pirmie četri aparāti aizgājuši bojā, uzdurdamies sa indētajam gaisa kuģa dūmu aizsegam. Tagad bija likts uz spēles amerikāņu flotes gods. Uz kuģiem nodzisa ugunis. Palika vienīgi zvaigznes. Tumsā varēja dzirdēt, ka šļakstēja viļņi pret tērauda bortiem un augstu gaisā zumēja lidmašīnas.
Beidzot! .. . Tak-tak-tak-tak — no Piena Ceļa sidrabainās miglas atplūda ložmetēju tarkšķi … Pēc tam — it kā paukšķētu pudeļu korķi. Tur sākās uzbrukums ar gra nātām. Zenītā iemirdzējās brūni melnā gaismā mutuļojošs mākonītis: no tā, noliecis strupo purnu, izslīdēja metala cigārs. Tā muguru apņēma liesmu mēlītes. Cigārs drāzās ieslīpi uz leju, atstādams aiz sevis mirguļojošu asti, un, viscaur liesmu apņemts, nokrita aiz horizonta.
Pēc pusstundas viens no hidroplāniem ziņoja, ka no
laidies virs degošā dirižabļa un apšāvis ar ložmeteju visu, kas bija palicis dzivs uz tā un pie tā.
Uzvara amerikāņu eskadrai bija dārgi maksajusi: gājušas bojā četras lidmašīnas ar visu ekipāžu. Noindēti ar gāzēm divdesmit astoņi virsnieki, tai skaitā eskadras admirālis, un simt trīsdesmit divi matroži. Smagos zaudējumus vēl smagākus darīja apziņa, ka lieliskie līnijkreiseri ar vareno artilēriju bija atradušies tūļīgu pingvīnu stāvoklī: pretinieks uzbruka (ar kādu līdz tam nepazīstamu gāzi) no augšas, kā gribēja. Vajadzēja revanšēties, parādīt jūras artilērijas patieso varenību.
Sādā garā kontradmirālis tai pašā naktī nosūtīja uz Vašingtonu ziņojumu par jūras kaujas norisi. Viņš bija par Neliešu salas bombardēšanu.
Jūras ministra atbilde pienāca pēc diennakts: doties uz minēto salu un nolīdzināt to ar okeāna viļņiem.