Inženiera Garina hiperboloīds

69

Volfs nebija nemaz tik tālu no patiesības, kad apgal­voja, ka redzējis pašķīstam Garina galvaskausu. Kad Garins uz mirkli apklusa mikrofona priekšā, pasniedzās pēc cigāra, kas dūmoja uz galda stūra, apaļā ebonīta klausule, kuru viņš spieda pie auss, lai kontrolētu raidī­jumā savu balsi, pēkšņi sašķīda drumslās. Vienlaikus

viņš dzirdēja atskanam spalgu šāvienu un sajuta zi­benīgas sāpes no trieciena galvaskausa kreisajā pusē. Viņš tūdaļ nokrita uz sāniem, apvēlās uz mutes un sa­stinga. Viņš dzirdēja, kā nelabā balsi iekliedzas Stufers, kā aizdipēja bēgošu cilvēku soļi.

— Kurš — Rollings vai Šeļga? — So miklu viņš cen­tās atminēt, kad apmēram divas .stundas vēlāk drāzās automobilī uz Ķelni. Bet tikai tagad, noklausījies divu cilvēku sarunu uz kraujas malas, atminēja. Velna pul­veris tas Šeļga … Tikai, vai, vai — ķerties pie neatļau­tiem paņēmieniem …

Garins pabīdīja nost kolonas gabalu, kas aizsedza sarūsējušu lūkas vāku, ieslīdēja pazemē un ar elektrisko lukturīti rokā pa pussagruvušiem pakāpieniem uzkāpa «akmens murdā» — normāņu torņa biezajā mūri iebūvēta viennīcā. Tā bija akla kamera, divarpus soļus gara un plata. Pie sienas vēl bija saglabājušies bronzas riņķi un ķēdes. Pie pretējās sienas uz primitīviem steķiem stā­vēja aparāts. Zem tā gulēja četras skārda kārbas ar di­namītu. Pretim aparāta stobram mūri bija izsista lūka un nomaskēta no ārpuses ar «Piekaltā ģindeņa» kauliem.

Garins nodzēsa lukturi, pabīdīja sāņus stobru un, iebāzis roku lūkā, pagrūda skeletu. Galvaskauss nokrita un aizripoja. Pa lūku varēja redzēt rūpnīcu ugunis. Garinam bija laba redze. Viņš atšķīra pat niecīgās cilvēku figūras, kas kustējās starp korpusiem. Viss v>ņa augums drebēja. Zobi cieši sakosti. Viņš nebija domājis, ka tu­voties šim brīdim būs tik grūti. Viņš atkal nostādīja aparātu ar stobru pret lūku, piekārtoja. Atbīdīja pakaļējo vāku, pārbaudija piramīdas Tas viss bija sagatavots jau pirms nedēļas. Otrs aparāts un vecais modelis atradās lejā, birzī atstātajā automobilī.

Garins aizcirta vāku un uzlika roku uz magneto sviriņas, kas automātiski aizdedzināja piramīdas. Viņš trī cēja no galvas līdz kājām. Tā nebija sirdsapziņa (kāda gan var būt sirdsapziņa pēc pasaules kara!), bailes (viņš bija pārāk vieglprātīgs) vai žēlums pret nāvei nolemtajiem, kas lika skriet pār viņa ķermeni saltiem drebuļiem un karstuma viļņiem. Viņš ar šausminošu skaidrību saprata, ka pietiek nospiest šo kloķiti un viņš ir cilvēces ienaidnieks.

Viņš pat noņēma roku no sviriņas un dzīrās izvilkt no kabatas papirosus. Tad viņa satrauktās smadzenes atbildēja uz rokas kustību: «Tu vilcinies, tu tīksminies, tas ir ārprāts …»

Garins nospieda magneto. Aparātā iedegās un iešņā­cās liesma. Viņš sāka lēnām griezt mikrometrisko skrūvi.