Inženiera Garina hiperboloīds

39

Nakts bija mikla un silta. Aiz atvērtā loga, no zema­jiem griestiem līdz pašai grīdai, neredzamas lapas ieča­bējās un apklusa. Istabā viesnīcas «Melnais strazds» ot­rajā stāvā bija tumšs un kluss. Parka valgais aromāts sajaucās ar parfīma smaržu.

Istabā iečīkstējās durvis, uz paklāja nodipēja soļi. Neskaidrs cilvēka apveids apstājās istabas vidū. Viņš ierunājās klusā balsī (krieviski):

— Vajag izšķirties. Pēc trīsdesmit četrdesmit minū­tēm piebrauks mašīna. Kas ir — jā vai nē?

Gultā kāds sakustējās, bet neatbildēja. Viņš pienāca tuvāk.

— Zoja, esiet prātīga.

Garins noliecās pie Zojas sejas, ielūkojās, nosēdās gultas kājgalī.

— Šodien es domāju: redz, kam vajadzīga nauda, vara, slava, — lai iegūtu jūs. Šķirties no jums es ne­gribu un nešķiršos.

— Oho! — Zoja noteica.

— «Oho» — itin neko neizteic. Es saprotu — jūs, kā gudra un patmīlīga sieviete, esat briesmīgi sašutusi, ka jums uzspiež sveša gribu. Ko lai dara! Ja jūs aiz­iesiet pie Rollinga, es cīnīšos. Aizraidīšu uz giljotīnu ir Rollingu, ir jūs, ir sevi.

— Ko jūs man varat piedāvāt Rollinga vietā? Es esmu dārga sieviete.

— Olivīna joslu.

— Ko?

— Olivina joslu. Hm! To izskaidrot ir ļoti sarežģīti.

Vajadzīgs brīvs vakars un grāmatas pie rokas. Pēc div­desmit minūtēm mums jābrauc. Olivīna josla — tā ir vara pār pasauli. Es pieņemšu jūsu Rollingu par švei­caru, redz, kas ir olivīna josla. Tā būs manās rokās pēc diviem gadiem. Jūs kļūsiet nevis vienkārši bagāta sie­viete, bet pareizāk — visbagātākā pasaulē. Tas ir gar­laicīgi. Turpretī — vara! Pasaulē nepieredzētas varas tvīksmīga izbauda. Līdzekļi tās iegūšanai mums ir daudz pilnīgāki nekā Cingishanam. Jūs vēlaties dievišķīgu pie­lūgsmi? Mēs pavēlēsim uzcelt jums tempļus visos pie­cos kontinentos un jūsu veidolu izgrezot ar vīnogu ķe­kariem.

— Cik banāli! …

— Es nejokoju. Izteiksiet vēlēšanos, un jūs būsiet dieva vai velna vietniece, — kas jums vairāk pa prā­tam. Jums iegribēsies iznīcināt cilvēkus — jūsu rokās vara pār visu cilvēci. Tāda sieviete kā jūs, Zoja, zinās, kā likt lietā olivīna joslas pasakainās bagātības. Es pie­dāvāju izdevīgu partiju. Divi cīņas gadi — un es iz­lauzīšos caur olivīna joslu. Jūs neticat? …

Zoja aprauti nopūtās. Apsēdās uz gultas, pacēla ro­kas, lai sakārtotu matus (tā bija laba zime).

— Nākotnē — olivina josla Bet kas jums ir paš­reiz? — viņa noprasīja, turēdama zobos matadatas.

— Pašreiz — mans aparāts un ogles piramīdas. Ce­lieties. Iesim uz manu istabu, es parādīšu aparātu.

— Tas nav daudz. Labi, es apskatīšos. Ejam.