Inženiera Garina hiperboloīds

119

Degošas naftas mākoņi ietina Zelta salu. Pēc orkāna iestājās bezvējš, un melni dūmi kāpa skaidrajās debesīs, mezdami pār okeāna ūdeņiem milzīgu vairākus kilomet­rus garu ēnu.

Sala likās izmirusi, un tikai šahtas malā, kā vien­mēr, bez apstājas skrapstēja elevatoru kausi.

Pēc tam klusumā atskanēja muziķa: svinīgs, lēns maršs. Caur dūmu miglu varēja saskatīt kādus divsimt cilvēkus:, viņi gāja, pacēluši galvas, viņu sejas bija skar­bas un apņēmīgas. Priekšgalā četri nesa kādu sarkanā karogā ietītu priekšmetu. Viņi uzkāpa uz klints, kur pa­cēlās lielā hiperboloīda stiegrotais tornis, un nolika tā pakājē gareno vīstokli.

Tās bija Ivana Guseva mirstīgās atliekas. Viņš bija kritis vakardienas kaujā pret «Arizonu». Kā kaķis

uzrāpies tornī pa ārējiem režģotajiem spraišļiem, viņš ieslēdza lielo hiperboloidu, sataustīja «Arizonu» starp milzīgajiem viļņiem.

Uguns šautra no «Arizonas» dejoja pa salu, aizde­dzinādama ēkas, nogriezdama laternu stabus, kokus. «Odze,» čukstēja Ivans, pagriezdams aparāta stobru un, tāpat kā rakstu darbu stundā, kad Taraškins viņam bija mācījis zinības, palīdzēja sev ar mēli.

Viņš notvēra «Arizonu» fokusā un trieca ar staru pa ūdeni kuģa aizmugurē un priekšā, tuvinādams leņķi. Traucēja dūmu mākoņi, kas cēlās no degošajām cister­nām. Pēkšņi stars no «Arizonas» pārvērtās žilbinošā zvaigznē un tā spīguļodama iedzēla Ivanam acīs. Stara caururbts, viņš saļima uz liela hiperboloida apvalka …

— Dusi mierīgi, Vaņuša, tu nomiri kā varonis, — teica Šeļga. Viņš noslīga ceļos pie Ivana, pacēla karoga malu un noskūpstīja zēnu uz pieres.

Taures sāka spēlēt, un divsimt cilvēku balsis dziedāja «Internacionāli».

Pēc kāda brīža no melno dūmu mutuļiem izlidoja spē­cīgs divmotoru aeroplāns. Uzņemdams augstumu, tas pagriezās uz rietumiem …