Inženiera Garina hiperboloīds

102

— Kapteini… (Klauvējiens pie durvīm.) Kaptein!

— Jansen! — Lamola kundzes satrauktā balss kā adata izdūrās caur smadzenēm.

Kapteinis Jansens uztrūkās kājās, iznira no sapņu straumes ar mežonīgi zibošām acīm. Lamola kundze steidzīgi vilka mugurā svīteri.

— Trauksme, — teica Lamola kundze, — bet jūs guļat…

Pie durvīm atkal pieklauveja, un — palīga balss:

— Kaptein, ugunis no kreisā borta.

Jansens atgrūda durvis. Mitrs vējš ielaužas viņam plaušās. Viņš noklepojās, izgāja uz tiltiņa. Nakts bija melna. No kreisā borta, tālumā, virs viļņiem šūpojās di­vas ugunis.

Neizlaizdams no acīm ugunis, Jansens sataustīja uz krūtīm svilpi. Iesvilpās. Atbildēja bocmaņi Jansens skali nokomandēja:

— Visi uz klāja! Novākt buras!

Atskanēja svilpieni, komandu saucieni. No baka, no pūpes izbira matroži. Viņi kā kaķi kāpa mastos, šūpojās rājās. Iečīkstējās bloki. Atgāzis galvu, bocmanis lamāja visu, kas vien uz zemes ir svēts. Buras nokrita. Jansens komandēja:

— Stūri pa labi! Uz priekšu — pilnu gaitu! Nodzēst ugunis!

Tagad, vienīgi motoru dzīta, «Arizona» izdarīja asu pagriezienu. No labā borta uzbangoja viļņa galotne un nogruva pār klāju. Ugunis nodzisa. Pilnīgā tumsā jah­tas korpuss sāka trīcēt, attīstīdams vislielāko ātrumu.

Pamanītās ugunis ātri izauga no horizonta. Drīz vien kā tumši apveidi parādījās pasta kuģis ar diviem skur­steņiem, kas stipri dūmoja.

Lamola kundze iznāca uz kapteiņa tiltiņa. Galvā vi­ņa bija uzvilkusi adītu micīti ar bumbulīti galā, ap kaklu — bārkstaina šalle, kas plīvoja aiz muguras. Jan­sens pasniedza viņai binokli. Viņa pielika to pie acīm, bet, tā kā spēcīgi šūpoja, vajadzēja uzlikt roku ar binokli uz Jansena pleca. Kapteinis klausījās, kā sitas viņas sirds zem siltā svītera.

— Uzbrūkam! — Zoja teica un tuvu, stingri ielū­kojās Jansenam acīs.

«Arizonu» no pasta kuģa pamanīja, kad abus kuģus šķīra apmēram piecsimt metri. Uz pasta kuģa stūrmaņa tiltiņa sāka māt ar lukturi, pēc tam dobji iekaucās sirēna. «Arizona» bez ugunīm, neatbildēdama uz signāliem, taisnā leņķī drāzās uz apgaismoto kuģi. Tas samazināja ātrumu, sāka griezties, cenzdamies izvairīties no sa­dursmes …

Lūk, kā pēc nedēļas šo nedzirdēto notikumu aprak­stīja «New York Herald» korespondents:

«.. . Bija bez ceturkšņa pieci, kad mūs uzmodināja trauksmains sirēnas kauciens. Pasažieri izbira uz klāja. Pēc gaišajām kajītēm nakts šķita melna kā tinte. Mēs ievērojām satraukumu uz kapteiņa tiltiņa un ieurbāmies ar binokļiem tumsā. Neviens lāgā nezināja, kas noticis. Mūsu kuģis samazināja ātrumu. Te pēkšņi mēs ieraudzī­jām .. . Mums virsū traucās kāds neredzēts kuģis. Šaurs un garš, ar trim augstiem mastiem, pēc apveidiem līdzīgs ātrbraucējam kliperim, priekšgalā un pakaļgalā tam pacē­lās dīvaini, režģoti torņi. Kāds jokodamies iesaucās, ka tas ir «Skrejošais holandietis» … Uz mirkli visus pār­ņēma panika. Simt metru attālumā no mums noslēpumai­nais kuģis apstājās, un griezīga balss no turienes ieklie­dza megafonā angliski:

«Apstādināt mašīnas. Izdzēst kurtuves.»

Mūsu kapteinis atbildēja:

«Pirms izpildīt pavēli, jāzin, kas pavēl.»

No kuģa attrauca:

«Pavēl Zelta salas karaliene.»

Mēs bijām pagalam pārsteigti. Kas tas — joks, vai? Jauns Pjera Garrī izlēciens?

Kapteins atbildēja:

«Piedāvāju karalienei brīvu kajīti un sātīgas brokas­tis, ja viņa ir izsalkusi.»

Tie bija vārdi no fokstrota «Nabaga Garrī». Klāju pār­šalca skaļi smiekli. Un tūdaļ uz noslēpumainā kuģa priekšgala tornī parādījās stars. Tas bija tievs kā adāmā adata, žilbinoši balts un izgāja no torņa kupola, nemaz nekļūdams resnāks. Nevienam tai brīdī nenāca prātā, ka viņu priekšā visbriesmīgākais ierocis, kādu jebkad iz­gudrojusi cilvēce. Mēs bijām jautri noskaņoti.

Stars aprakstīja gaisā cilpu un noslīdēja uz mūsu kuģa priekšgala. Atskanēja šausminoša šņākšana, tē­rauds griezuma vietās iedegās ar zaļganu liesmu. Me­žonīgi iekliedzās matrozis, kas stāvēja uz pūpes. Pasta kuģa priekšgala augšmala iegruva jūrā. Stars pacēlās, sadrebēja augstu gaisā un, atkal noslīdējis, pārgāja pa­ralēli virs mums. Ar troksni uz klāja nogāzās abu mastu galotnes. Pasažieri panikā metās uz trapiem. Kapteinis bija ievainots ar atlūzu.

Tālākais.ir zināms. Pirāti piebrauca laivā, apbruņoti ar karabīnēm, uzkāpa uz kuģa borta un pieprasīja naudu. Viņi paņēma desmit miljonus dolāru — visu, kas atra­dās pasta pārvedumos un pasažieru kabatās.

Kad laiva ar laupījumu atgriezās pie pirātu kuģa, uz tā spilgti iegaismojās klājs. Mēs redzējām, ka no režģotā torņa nokāpa slaida, kalsena sieviete adītā micītē. aši uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa un pielika pie mutes me­gafonu. Atgāzusies viņa uzsauca mums:

«Varat mierīgi turpināt ceļu!»

Pirātu kuģis apgriezās un neparasti ātri nozuda aiz horizonta.»