Inženiera Garina hiperboloīds

11

Pusnaktī sešpadsmitajā milicijas nodaļā pie telefona tika izsaukts dežurants. Steidzīga balss iekliedza viņam ausī:

— Uz Krestovkas salu, uz vasarnīcu, kur aizvakar notika slepkavība, nekavējoties izsūtīt milicijas grupu …

Balss aprāvās. Dežurants nošķendējās klausulē. Iz­sauca kontrolpunktu, izrādījās, ka zvanīts no Airēšanas skolas. Piezvanīja uz Airēšanas skolu. Tur ilgi trink­šķēja telefons, beidzot ierunājās samiegojusies balss:

— Kas vajadzīgs?

— Vai no jums nupat zvanīja?

— Zvanīja, — žāvādamās atbildēja balss.

— Kas zvanīja? … Jūs redzējāt?

— Nē, pie mums sabojājusies elektrība. Teica, ka biedra Šeļgas uzdevumā.

Pēc pusstundas četri miliči izlēca no automašīnas pie aiznaglotās vasarnīcas Krestovkas salā. Aiz bērziem ne­spodri sarkanoja rigta paliekas. Klusumā bija dzirdami vārgi vaidieni. Cilvēks garā kažokā gulēja ar seju uz leju pie sētas lieveņa. Viņu apgrieza uz muguras — iz­rādījās sargs. Viņam līdzās mētājās vate, piesūcināta ar hloroformu.

Lieveņa durvis bija līdz galam vaļā. Atslēga norauta. Kad miliči bija iegājuši vasarnīcā, no pagrīdes atskanēja kāda apslāpēta balss:

— Lūku, atveriet virtuvē lūku, biedri…

Galdi, kastes, smagi maisi milzīgā kaudzē bija sa­mesti virtuvē pie sienas. Tos izsvaidīja, pacēla lūkas vāku.

No pagrīdes izlēca Šeļga, viscaur zirnekļu tīklos un putekļos, ar mežonīgām acīm.

— Ātrāk šurp! — viņš iesaucās, nozuzdams aiz dur­vīm. — Gaismu, ātrāk!

Istabā (ar dzelzs gultu) kabatas luktura gaismā uz grīdas varēja redzēt divus izšautus revolverus, brūnu samta naģeni un šķebinošas vēmas ar kodīgu smaku.

— Uzmanīgāk! — Šeļga uzsauca. — Neelpojiet, ejiet prom, tā ir nāve!

Kāpdamies atpakaļ un bīdīdams uz durvīm miličus, viņš ar šausmām un riebumu saskatīja uz grīdas no­mestu metala caurulīti cilvēka pirksta resnumā.