Inženiera Garina hiperboloīds

111

Tagad Garins droši vadīja visus darbus pēc plāna, kas bija izstrādāts Manceva piezīmēs un dienasgrā­matās.

Smejamkausi izgāja caur biezu magmas slāni. Šah­tas dibenā dzirdēja rēcam verdošu pazemes okeānu. Šahtas sienas bija sasaldētas trīsdesmit metru biezā kārtā un izveidoja nesalaužamu cilindru, tomēr šahtā reizumis tā sadrebēja un sasvārstījās, ka vajadzēja sa­koncentrēt visus spēkus tālākai iesaldēšanai. Elevatori tagad iznesa virszemē dzelzi, niķeli un olivīnu.

Sākās dīvainas parādības. Jūrā tai vietā, kur pa tē­rauda lentām un pontoniem tika sagāzti virszemē uz­celtie ieži, parādījās spīdums. Ar katru dienu tas kļuva spēcīgāks. Beidzot milzīgas ūdens, akmeņu un smilšu masas kopā ar daļu pontonu uzlidoja gaisā. Sprā­dziens bija tik spēcīgs, ka viesuļvētra aizrāva strādnieku barakas un liels vilnis, uzvēlies salai, tik tikko neapplūdināja šahtas.

Nācās pārkraut iežus tieši liellaivās un izgāzt tālu okeānā, kur nemitējās spidēšana un sprādzieni. Izskaid­rojums tam bija vēl neizpētīta parādība — elementa M atomu sairšana.

Ne mazāk dīvainas parādības bija vērojamas arī šah­tas dzīlēs. Sākās ar to, ka magnētiskie aparāti, kuru rādītāji vēl nesen bija stāvējuši uz nulles iedaļas, pēk­šņi atklāja ārkārtīgi augsta sprieguma magnētisko lauku. Rādītāji pacēlās līdz pēdējai iespējai. No šahtas dzilēm sāka izplūst violeta, trīcoša gaisma. Pats gaiss it kā pārveidojās. Gaisa slāpeklis un skābeklis, bombar­dēti ar alfa daļiņu miriādēm, saira hēlijā un ūdeņradī.

Daļa brīvā ūdeņraža sadega hiperboloidu staros — pa šahtu zibeņoja uguns mēles — atskanēja īsi sprā­dzieni, kas ļoti atgādināja revolvera šāvienus. Strād­niekiem aizdegās drēbes. Šahtu satricināja kaut kādi uz­plūdi un atplūdi magmas okeānā. Bija redzams, ka tē­rauda kausi un dzelzs daļas apskapst ar pelēksarkanu kārtiņu. Mašīnu dzelzs daļās sākās strauja atomu sair­šana. Daudzi strādnieki tika apdedzināti ar neredzamiem stariem. Tomēr ar agrāko neatlaidību «dzelzs kurmis» turpināja grauzties caur olivīna joslu.

Garins gandrīz neizgāja no šahtas. Tikai tagad viņš sāka saprast sava pasākuma neprātu. Neviens nevarēja pateikt, cik dziļi iesniecās verdošā pazemes okeāna slā­nis, cik kilometru vēl būs jālaužas caur šķidro olivīnu. Skaidrs bija tikai viens — aparāti rādīja, ka zemes cen­trā atrodas ciets magnētisks kodols ar ārkārtīgi zemu temperatūru.

Bija jābaidās, ka šahtas sasaldētais cilindrs, daudz blīvāks nekā šķidrā vide ap to, zemes pievilkšanas spēka ietekmē atrausies un aizslīdēs uz centru. Tiešām, šah­tas sienās sāka parādīties bīstamas plaisas, pa tām šņāk­damas lauzās gāzes. Vajadzēja uz pusi samazināt šah­tas diametru un ierīkot spēcīgus vertikālos nostiprinā­jumus.

Ilgs laiks pagāja, kamēr uzstādīja jaunu «dzelzs kurmi» ar divreiz mazāku diametru. Nomierinošas bija vienīgi vēstis no «Arizonas». Kādu nakti jahta, kas at­kal bija sākusi kreisēt ar pirātu karogu, ielauzās Mel­burnas ostā, aizdedzināja kopras (kokospalmu šķiedras) noliktavas, lai daritu zināmu savu ierašanos, un piepra­sīja piecus miljonus mārciņu. (Iebiedēšanas nolūkā ar staru tika noslaucīts no zemes bulvāris jūras krastā.) Dažās stundās pilsētu atstāja visi iedzīvotāji, naudu sa­maksāja bankas. Pie ostas izejas «Arizonu» sagaidīja angļu stacionārs, kas atklāja uguni. Kad cauri jahtai virs ūdenslīnijas izurbās sešcollīgs šāviņš, tā savukārt pārgāja uzbrukumā un sagraizīja karakuģi gabalos. Kauju komandēja Lamola kundze no hiperboloida torņa.

Šis ziņojums Garinu uzjautrināja. Pēdējā laikā vi­ņam mācās virsū drūmas domas. Ja nu Mancevs ir kļūdījies savos aprēķinos? Tāpat kā pirms gada vien­tuļajā mājā Petrogradas pusē viņa nogurušās smadze­nes meklēja glābšanās iespēju, ja pasākums ar šahtu ciestu neveiksmi.

Divdesmit piektajā aprīlī, stāvēdams «kurmja sis­tēmas» iekšpusē uz loka platformas, Garins novēroja neparastu parādību. No augšas, no piltuves, kur saplūda gāzes, sāka līt dzīvsudraba lietus. Nācās apstādināt hiperboloīdus. Samazināja saldēšanas intensitāti šahtas dzīlēs. Elevatoru kausi, izgājuši caur olivīna iežiem, ta­gad smēla tīru dzīvsudrabu. Nākamais numurs, astoņ­desmit pirmais, Mendeļejeva tabulā pēc dzīvsudraba bija metāls tālijs. Zelts (ar atomsvaru — 197,2 un pēc kārtas — 79) atradās tabulā virs dzīvsudraba.

To, ka notikusi katastrofa un, urbjoties cauri metālu slāņiem, kas nogulušies pēc īpatsvara, zelts nav atrasts, saprata vienīgi Garins un inženieris Šefers. Tā bija ka­tastrofa! Nolādētais Mancevs kļūdījies!

Garins nodūra galvu. Viņš bija gaidījis visu, tikai ne šādu nožēlojamu galu . .. Šefers izklaidīgi pastiepa roku ar plaukstu uz augšu, ķerdams no piltuves krīto­šos dzīvsudraba pilienus. Pēkšņi viņš satvēra Garinu aiz elkoņa un vilka uz stāvajām kāpnēm. Kad viņi bija uzrāpušies augšā, iekāpuši liftā un noņēmuši gumijas ķiveres, Šefers palēcās ar visiem smagajiem zābakiem. Viņa kalsnā, bērnišķīgi vientiesīgā seja staroja priekā.

— Tas taču ir zelts! — viņš iekliedzās caur smiek­liem. — Mēs esam vienkārši aitasgalvas… Zelts un dzīvsudrabs vārās blakus. Kas rodas? Dzīvsudraba zelts!… Redziet! — Viņš pavēra vaļā plaukstu, uz ku­ras gulēja šķidras skrotiņas. Dzīvsudrabam ir zeltaina nokrāsa. Tajā deviņdesmit procentu tīra zelta!