Inženiera Garina hiperboloīds

45

Parasti Volfs pēc viesošanās pie profesora atvadījās no Hlinova uz laukuma. Bet šoreiz viņš gāja blakus Hli­novam, klaudzinādams ar spieķi, nodūris saraukto seju.

— Tātad jūs uzskatāt, ka inženieris Garins pēc noti­kuma Vildaurā aizlaidies ar visu aparātu? — viņš jau­tāja.

— Jā.

— Bet «asiņainais atradums Fonteneblo meža», vai tas nevarētu būt Garins?

— Jūs gribat teikt, ka aparātu ieguvis Šeļga? …

— Tieši tā …

— Arī man tas ienāca prātā … Jā, tas būtu ļoti jauki.

— Es domāju gan, — pacēlis galvu, ņirdzīgi noteica Volfs.

Hlincvs uzmeta sarunu biedram ātru skatienu. Abi apstājās. Iztālēm laterna apgaismoja Volfa seju — ļaunu smaidu, saltas acis, spītīgu zodu. Hlinovs ierunājās:

— Katrā ziņā tie visi ir tikai minējumi, pagaidām mums nav iemesla naidoties.

— Es saprotu, saprotu.

— Volf, ar jums es nedzenu viltu, bet stingri pa­stāvu — nepieciešams, lai Garina aparā» atrastos PSRS. Tikai ar šo vēlēšanos es padaru jūs par savu ienaidnieku. Goda vārds, dārgais Volf, jums ir ļoti miglains priekš­stats par to, kas jūsu dzimtenei ir kaitīgs un kas derīgs.

— Jūs pūlaties mani apvainot?

— Piķis un zēvele! Lai gan — tiesa kas tiesa. — Hli­novs īsti krieviski, ko uzreiz ievēroja Volfs, pastūma ce­puri uz sāniem un pakasīja aiz auss. — Vai tad pēc tam kad mēs viens otram ^sam apkāvuši septiņus miljonus cilvēku, var vēl apvajfloties par vārdiem? … Jūs esat vācietis no galvas līdz Kājām, bruņotais kājnieks, mašīnu ražotājs, jums pat nervi, manuprāt, ir no citas vielas. Klausieties, Volf, ja Garina aparāts nokļūtu rokās tā­diem kā jums, ko tikai jūs neizstrādātu …

— Vācija nekad nesamierināsies ar pazemojumu.

Viņi nonāca pie mājas, kur pirmajā stāvā Hlinovs

īrēja istabu. Klusēdami atvadījās. Hlinovs iegāja vār­tos. Volfs stāvēja, lēni viļādams zobos apdzisušo cigāru. Pēkšņi pirmajā stāvā atvērās logs, pa to satraukts iz­liecās Hlinovs:

— Ā … Jūs vēl šeit? … Paldies dievam. Volf, tele­grama no Parīzes, no Šeļgas … Klausieties: «Noziedz­nieks aizmucis. Esmu ievainots, tik drīz necelšos. Pa­saulei draud lielas, neizmērojamas briesmas. Nepiecie­šama jūsu klātbūtne.»

— Es braucu jums līdz, — noteica Volfs.