Inženiera Garina hiperboloīds

115

Baltajā mājiņā Zelta salas vientuļā līča krastā visu nakti risinājās dedzīgi strīdi. Šeļga nolasīja steigā uz­mestu uzsaukumu:

«Visas pasaules darbaļaudis! Jums ir zināms, kādi apmēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Valstis, kad Sanfrancisko ostā ienāca Garina kuģi ar zelta kravu.

Kapitālisms saļodzījās: zelts zaudē savu vērtību, vi­sas valūtas sabrūk vienā rāvienā, kapitālistiem nav ar ko maksāt saviem algotņiem — policijai, soda karaspē­kam, provokatoriem un pērkamiem tautas tribūniem. Visā augumā pacēlies proletāriskās revolūcijas rēgs.

Bet inženieris Garins, kas devis kapitālismam tādu triecienu, vismazāk vēlas to, lai viņa avantūras sekas būtu revolūcija.

Garins nāk pie varas. Garins savā cejā noslauka pie malas kapitālistus, kas vēl pietiekami skaidri nesaprot, ka Garins ir jauns ierocis cīņā pret proletārisko revo­lūciju.

Garins loti ātri vienosies ar lielākajiem kapitālistiem.

Viņi izsludinās Garinu par diktatoru un vadoni. Viņš sagrābs savās rokās pusi pasaules zelta un pavēlēs aiz­bērt šahtu Zelta salā, lai zelta krājumi būtu ierobežoti.

Garins kopā ar lielāko kapitālistu bandu aplaupīs visu cilvēci un padarīs cilvēkus par vergiem.

Visas pasaules darbaļaudis! Pienācis izšķirošās cīņas brīdis. To pasludina Zelta salas Revolucionārā komiteja. Tā pasludina, ka Zelta sala kopā ar šahtu un visiem hiperboloīdiem pāriet visas pasaules revolucionāru rīcībā. Neizsmeļami zelta krājumi kopš šās dienas atrodas darbaļaužu rokās.

Garins ar savu bandu sīvi aizstāvēsies. Jo ātrāk mēs pāriesim uzbrukumā, jo drošāka mūsu uzvara.»

Ne visi Revolucionārās komitejas locekļi atbalstīja šo uzsaukumu: daļa no viņiem svārstījās, nobijušies par pārdrošību — vai izdosies tik ātri sacelt strādniekus? Vai izdosies sadabūt ieročus? Kapitālistiem ir gan flote, gan varenas armijas, gan policija, apbruņota ar kaujas gāzēm un ložmetējiem . . . Vai nebūtu labāk nogaidīt vai vismaz sākt ar vispārēju streiku? .. .

Šeļga, apvaldīdams niknumu, teica svārstīgajiem:

— Revolūcija — tā ir augstākā stratēģija. Bet stra­tēģija — māksla uzvarēt. Uzvar tas, kas pārņem inicia­tīvu savās rokās, kas ir drosmīgs. Mierīgi visu apsvērt jūs varēsiet vēlāk, kad pēc uzvaras nolemsiet aprakstīt nākamajām paaudzēm mūsu uzvaras vēsturi . . . Uzsākt sacelšanos mums izdosies, ja mēs sasprindzināsim visus spēkus. Ieročus mēs iegūsim kaujā. Uzvara ir droša, jo uzvarēt vēlas visa strādājošā cilvēce, bet mēs — tās priekšpulks. Tā spriež boļševiki. Bet boļševiki nepazīst sakāvi.

Pie šiem vārdiem spēcīgs puisis ar zilām acīm — kalnracis, kas visu strīda laiku bija klusējis, izņēma no mutes pīpi.

— Basta! — viņš noteica sulīgā balsī. — Diezgan pļāpāts. Pie darba, zēni! …