Inženiera Garina hiperboloīds

14.

Nebija vēl ģenerālis paguvis iziet, kad pie parādes durvīm atskanēja izsūtāmā zēna protestējošā balss, pēc tam cita balss izteica vēlēšanos, lai zēns vāktos pie vi­siem velniem, un sekretāra priekšā parādījās Semjonovs, vaļējā mētelī, rokā platmale un spieķis, mutes kaktiņā sazelēts cigārs.

— Labrīt, draudziņ, — viņš steidzīgi pateica sekre­tāram un nometa uz galda platmali un spieķi, — ielai­diet mani pie kara]a ārpus rindas.

Sekretāra zelta zīmulītis apstājās, pacelts gaisā.

— Bet misters Rollings šodien sevišķi aizņemts.

— Ē, blēņas, draudziņ … Automobilī mani gaida cilvēks, nupat kā no Varšavas … Pasakiet Rollingam, ka mēs Garina lietā.

Sekretāram uzrāvās uzacis, un viņš nozuda aiz riekst­koka durvīm. Pēc minūtes atgriezās. «Mesjē Semjonov, jūs lūdz,» viņš nosvepstēja maigā čukstā un pats no­spieda durvju rokturi — ķetnu, kas tur lodi.

Semjonovs nostājās ķīmijas karaļa acu priekšā. Semjonovs neizrādīja pie tam īpašu satraukumu, pirmkārt, tāpēc, ka pēc dabas bija nekauņa, otrkārt, tāpēc, ka šo­brīd viņš karalim bija vairāk vajadzīgs nekā karalis vi­ņam. Rollinga zaļās acis izurbās ienācējam cauri. Semjonovu nesamulsināja arī tas, viņš apsēdās iepretim, galda otrajā pusē. Rollings noprasīja:

— Nu?

— Darbs padarīts.

— Plāni?

— Redzat, mister Rolling, te noticis mazs pārpra­tums …

— Es jautāju, kur plāni? Es tos neredzu, — Rollings draudīgi teica un viegli uzsita ar plaukstu pa galdu.

— Klausieties, Rolling, mēs vienojāmies, ka es jums atgādāšu ne vien plānus, bet arī pašu aparātu … Es izdarīju kolosāli daudz … Sameklēju cilvēkus … Aiz­sūtīju viņus uz Petrogradu. Viņi iekļuva Garina labo­ratorijā. Viņi redzēja aparātu darbā … Bet te, velns viņu sazin, kaut kas atgadījās … Pirmkārt, izrādījās, ka ir divi Garini.

— To es paredzēju pašā sākumā, — Rollings nicīgi noteica.

— Vienu mums izdevās novākt pie malas.

— Jūs viņu nogalinājāt?

— Ja gribat — kaut ko tamlīdzīgi. Katrā ziņā — viņš nomira. Jums par to nav jāuztraucas: likvidācija notika Petrogradā, viņš pats ir padomju pavalstnieks — blēņas … Pēc tam parādījās viņa dubultnieks … Tad mēs izdarījām neiedomājamu piepūli …

— Vārdu sakot, — Rollings pārtrauca, — dubult­nieks vai pats Garins ir dzīvs, ne plānus, ne aparātus jūs neesat atgādājuši, lai gan par to esmu izdevis naudu.

— Gribat — es pasaukšu, automobilī sēž Stass

Tiklinskis, visa šā pasākuma dalībnieks, viņš jums iz­stāstīs sīki.

— Nevēlos redzēt nekādu Tiklinski, man vajadzīgi plāni un aparāts . ., Mani pārsteidz jūsu pārdrošība — ierasties ar tukšām rokām . ..

Par spīti saltumam, ar kādu tika izteikti šie vārdi, par spīti tam, ka, beidzis runāt, Rollings iznīcinoši pa­vērās Semjonovā, pārliecināts, ka nicināmais krievu emigrants pārvērtīsies pelnos un pazudīs bez pēdām, — Semjonovs nesamulsdams iebāza mutē sazelēto cigāru un žirgti ierunājās:

— Nevēlaties redzēt Tiklinski, un nav vajadzīgs — nekādu lielo prieku tas jums nesagādās. Bet, lūk, kas, Rolling: man vajadzīga nauda — kādi divdesmit tūkstoši franku. Izrakstīsiet čeku vai izsniegsiet skaidrā?

Lai cik milzīga Rollingam bija pieredze un prasme pazīt cilvēkus, viņš pirmoreiz mūžā redzēja tādu ne­kauņu. Uz Rollinga gaļīgā deguna pat parādījās kaut kas līdzīgs garaiņiem — tik ļoti viņš sasprindzināja gribu, lai neietriektu tintnīcu Semjonovā vasaras raibu­miem klātajā purnā … (Cik daudz bezgala dārgu se­kundi! bija izšķiests šai draņķīgajā sarunā!) Pārvarējis sevi, Rollings sniedzās pēc zvana.

. Semjonovs, sekodams viņa rokai, teica:

— Lieta tāda, dārgo mister Rolling, inženieris Ga­rins pašreiz atrodas Parīzē.